Budisms
Budisms - reliģisko un filosofisko uzskatu un postulātu kopums, radies Senajā Indijā VI gs.p.m.ē. Mūsdienās izplatīts vairumā dienvidaustrumu Āzijas valstu (Ķīnā, Japānā, Korejā, Vjetnamā, Laosā, Mjanmā, Nepālā u.c.) kā arī Krievijas Centrālāzijas un Austrumāzijas reģionos. Par mācības dibinātāju tiek uzskatīts kšatrijs Sidharta Gautama Šakjamuni (~563./566.-~473./476. - precīzi dzīves dati nav zināmi) jeb Buda, Kapitalavastu valdnieka Šudhodana dēls. Pamatideja ir, ka cilvēku vērtību sistēma noved pie tā, ka visa dzīve ir viena vienīga vilšanos un to izraisītu morālu ciešanu virkne, ko var pārvarēt, sevi ētiski pilnveidojot un "pareizi" rīkojoties. Par reliģiju to nevar dēvēt, jo Buda nav pieminējis nevienu faktoru, ko saista ar reliģiju vai mistiku (Buda nerunā ne par dvēseles, ne aizkapa dzīves eksistenci, pat uzsverot, ka jāiemācās dzīvot te un tagad, nevis prātoļot no kurienes un uz kurieni). Sākotnēji budismam nebija visai liela ietekme, jo tas, kaut arī atsaucās uz tradīciju, bija visai svešs brahmanisma pasaules skatījumam. Pierakstītā versijā Budas "lekcijas", kas līdz tam figurēja tikai mutvārdos, un to komentāri parādījās tikai m.ē. I gs. Ceilonā (Šrilanka) - t.s. "Pali kanons" ("Tipitaka" jeb "Trīs grozi"). Aptuveni m.e. III gs. valdnieka Ašokas laikā sākās budisma uzplaukums Senajā Indijā. Tika radīts milzums svēto rakstu un to komentāru. Budisms pieņēma arī reliģijas iezīmes, pārņemot no tradicionālā hinduisma idejas par dvēseli, tās nemirstību un pārdzimšanu pēc nāves (reinkarnāciju), kā arī dievišķojot gan pašu Budu, gan bodisatvas, izveidojot kosmogonijas ainu. Laicīgie atbalstītāji ar saviem ziedojumiem ļāva izveidot plašu klosteru tīklu, kuros koncentrējās tā laika zinātniskā doma. Mācības izklāsts tika piemērots ļaužu izpratnei (bet ļaudīm, kā zināms, nepieciešams ko pielūgt, kam veltīt lūgšanas). Tika radīta kosmogonija, krāšņs debesu būtņu panteons un briesmīga elle, kas gaida grēciniekus. Pašu Budu sāka uztvert nevis kā vienkāršu cilvēku, kurš atradis sevis harmonizēšanas ceļu, bet gan kā pārpasaulīga principa iemiesojumu un simbolu, dievību. Otrā mācības spektra galā parādījās garīgi izsmalcinātai publikai domāti visai ezoteriski virzieni un filosofijas skolas. Viens no lielākajiem budisma reformatoriem bija Nagardžuna (II gs.), kurš sistematizēja visai izplūdušo pradžņaparamitas mācību, ieviesa kritisko metodi, kuru pareizi piemērojot varēja "izdzēst" visus uzskatus un viedokļus, jo tika pierādīta to bezjēdzība, liekot prātam atgriezties tam dabiskajā esības veidā, atbrīvoties no duālisma domāšanā. Jogačaras skola mācīja, ka visi filozofiskie paņēmieni ir tikai upaja - prasmīga līdzekļu izmantošana, - kas palīdz norādīt mācības piekritējam ceļu uz dziļāku izpratni, kura iegūstama tikai praksē. Tā ir t.s. "pārmainīšanās pašos pamatos" (ašrajaparavrti), kad cilvēks pēkšņi saskata, ka ārējie priekšmeti ir tikai viņa paša prāta projekcijas, viņš saprot, ka nav priekšmetu ko satvert, nav personas, kura varētu to izdarīt. M.e. VII gs. Indijā sākās budisma noriets. Taču tajā laikā budisms jau bija izgājis ārpus Indostānas pussalas robežām. Uz dienvidaustrumiem izplatījās konservatīvais theravadas virziens - Ceilonā (kur XIX gs. gan tas bija izzudis, bet tagad mākslīgi atjaunots), Birmā (Mjanmā), Taizemē, Laosā, Vjetnamā, Kambodžā. Virzienā uz ziemeļiem izplatījās mahajanas budisms - caur Afganistānu nonāca Turkestānā, Mongolijā, Ķīnā, Korejā, Japānā. Ap XI-XII gs. budisms beidzot nostiprinājās Tibetā, kur budisma skolotāji nāca mācīt gan no Indijas, gan no Ķīnas, līdz beidzot sākot dominēt theravādas skola ar lielu bon reliģijas piejaukumu, radot autonomu Tibetas budisma virzienu - lamaismu (5 sektas). Kā unikāls virziens Tibetā pastāv arī tantriskais budisms. Šajos gadsimtos Budas mācība bija sadalījusies trīs pamatvirzienos - mahajanas, theravādas jeb hinajanas un vadžrajanas - un t.s. "astoņpadsmit skolās" (to skaits īstenībā bija daudz lielāks). Katrā reģionā un kultūrā Budas sniegtā pamatkoncepcija - "četras patiesības", - transformējusies un piemērojusies vietējām reģionālajām kultūras īpatnībām, kur mācības spektrs svārstās no askētiskas pašpsihoterapijas metodes (piem., dzen) līdz misticisma un animisma un maģijas elementu pārbagātai reliģiskai sistēmai (piem., Tibetas lamaisms). Hinajanas budisms tiek saukts par "Mazajiem ratiem", bet ortodoksais mahajanas (theravadas) budisms - "Lielajiem ratiem". Katrā šajā reģionā budisms elastīgi pieņēma specifisku vietējo nokrāsu, līdz ar to vērotājam no malas pat varētu likties, ka nav tāda vienota budisma, bet ir daudzi "reģionāli budismi". Līdz ar to pat grūti runāt par "budismu" kā ko vienotu kā, piemēram, par islamu vai kristietību, jo bieži vienīgais, kas šiem budisma virzieniem kopīgs, ir mīts par Budu kā pamatlicēju un 4 Budas definētās patiesības. Arī pašu apzīmējumu "budisms" ieviesa XIX gs. eiropiešu misionāri konstatējot, ka dažādo reģionu dažādajiem ticējumiem pamatā ir kāda senos laikos dzīvojuša Budas izteikumi. Vienojošais elements visiem budisma strāvojumiem ir t.s. Budas mācība - darma (sanskr. dharma) jeb "četras patiesības":
- "Cilvēku dzīve ir pilna vilšanos" - Jēdzienam duhkha (pali valodā - dukkha) budismā ir visai izplūdusi nozīme. Parasti to tulko kā "ciešanas", taču tas ir visai neprecīzi, jo tā nebūt nav tikai fiziskas sāpes vai nelaimes dzīvē. Tas drīzāk ir psihes emocionālo stāvokļu diapazons, kas ietver sevī gan urdošu sajūtu par dzīves nepiepildītību, aizslīdošo mirkļu un notikumu netveramību, kas kā ūdens līst cauri pirkstiem, gan fiziskas un emocionālas sāpes. Cilvēki pārvērš atmiņas par tagadni un dzīvo nemitīgās nākotnes gaidās, nemākot un nespējot reāli dzīvot, visu šodienu nepakārtojot nākotnei. Velta cenšanās noturēt pagātnes skaistākos mirkļus. Sāpes, zaudējot panākto, to, kam esam pieķērušies. Rezultātā - vēlmju neatbilstība iespējām, pastāvīga nepiepildības un neapmierinātības sajūta, sapņi bez seguma, nemitīga tiekšanās uz nākotni, kurā it kā kaut kas būs labāks (bet, kad šī nākotne pienāk, nekas nav mainījies).
- "Tam ir iemesls" - Trišna (pali - trišna) - maldi un alkas, jeb nepareiza vērtību prioritāte. Tā ir maldīga pieķeršanās cilvēku apziņā definētajai pasaulei, centieni identificēt sevi ar kādu sociālo lomu sabiedrībā, īpašībām vai prasmēm. Trišas pamatā ir avidja: sevis, savas patiesās būtības neapzināšanās; neapjēgšana, ka subjekts un objekts patiesībā ir vienas medaļas divas puses; nespēja skatīt pasauli tādu, kāda tā ir, nevis priekšstatu izkropļotu. Cilvēki cenšas pārveidot pasauli atbilstoši savām vēlmēm un priekšstatiem, regulēt tās norises atbilstoši saviem teorētiskajiem pieņēmumiem. Viņi nemitīgi cenšas realizēt savus plānus un ieceres, un ir nesaprašanā un nelaimīgi, ja tie izjūk un nepiepildās. Bet, ja tie piepildās, cilvēki jau tiecas uz nākošo mērķi. Šāda dzīve ir līdzīga nemitīgam amoka skrējienam "vāveres ritenī", neļaujot apziņā ienākt mieram un līdzsvaram. Šajā sadzīves ritenī - sansarā - tiek samalta cilvēka dzīve, neļaujot viņam apjēgt pašam sevi, neļaujot dzīvi izdzīvot pilnvērtīgi.
- "To iespējams pārtraukt'" (pali - nirodh), no tā iespējams izvairīties, atbrīvoties, sasniedzot nirvanu (pali - nibana) - No tā var atbrīvoties, ja cilvēks pārstās krampjaini turēties pie sava prāta radītajām ilūzijām par to, kāda ir dzīve un pasaules kārtība, mainīs savu attieksmi pret pasauli. Apziņa, ka cilvēks ir universāla procesa daļa, pats savā būtībā buda, dara viņu brīvu un ļauj sasniegt nirvānu (burtiski apdzišana, kad "apdzisušas" ilūzijas, kaislības, to izraisītās ciešanas). Nirvāna (burt. apdzišana; apziņas stāvoklis, kuru nevar konkrēti definēt; brīvības, miera un svētlaimes stāvoklis, diametrāli pretējs mūsu ikdienas rūpju un stresa pilnajai dzīvei) ir psiholoģisks stāvoklis, kurā konkrētā pasaule, sociālās lomas un attiecības, viedokļi zaudē savas statiskās aprises, ļaujot cilvēkā ienākt apskaidrībai, ļaujot uztvert pasauli tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu to iztēlojas. Tas sākas tad, kad cilvēks pārstāj raudzīties uz viņam zināmajām dzīves izpausmēm kā vienīgajām iespējamajām, absolūtajām esības formām.
- "Pastāv astoņjoslu ceļš, kā to panākt":
- samjag-drišti (pali - samma ditthi), jeb pareizi, taisni uzskati;
- samjak-amkalpa (pali - samma sankappa), jeb taisna doma, tīra izpratne;
- samjag-vak (pali - samma vača), jeb taisna, tīra, patiesa valoda;
- samjak-karmanta (pali - samma ammanta), jeb taisna uzvedība, darbība;
- samjag-adživa (pali - samma adživa), jeb taisns dzīvesveids;
- amjag-vjāma (pali - samma vajama), jeb taisni centieni, piepūle;
- samjak-smriti (pali - samma sati), burtiski taisnas atmiņas, jeb uzmanība, prāta nomierināšana apcerē;
- samjak-samadhi (pali - samma samadhi), jeb taisna pašiedziļināšanās, apcere, koncentrēšanās.
Šīs dzīvesveida ceļa astoņas joslas tiek sadalītas trijās pakāpēs (divas joslas pirmajā un pa trim joslām abām pārejām): gudrības (pradžnja), tikumības (šila) un koncentrēšanās (samadhi). Visas šīs trīs pakāpes jārealizē vienlaicīgi. Protams, ja neizdodas ko no tā ievērot, nevajadzētu šaustīt sevi (un muļķīgas ir vēlāk radušās domas par elles ugunīm - dzīve sansaras ritenī pati par sevi ir elle). No kļūdām un nevarēšanas jāmācās, nevis strikti jāturas pie likuma burta, jo ļaudis tiecas uz morālo pilnību tieši tāpēc, ka tā šajā brīdī tiem nepiemīt.
Galvenā problēma, ar ko sastopas neofits, ir nevis informācijas trūkums, bet gan apjukums, ko rada lielā izvēle strāvojumos un literatūrā par budismu.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 56. lpp.
- Ivbulis V., Indiešu literatūra. - Rīga, 1985.
- Kūle M., Kūlis R., Filosofija. - Rīga, 1998. 79.-87.lpp.
- Mitoloģijas enciklopēdija. - I - Rīga, 1993. 43.- 57.lpp.
- Snelings Džons, Budisms. - Rīga, 1999.
