Čaadajevs Pjotrs

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 25. marts, plkst. 16.34, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pjotrs Čaadajevs

Pjotrs Čaadajevs (Чаадаев Пётр Яковлевич, 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, muižnieks. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē: tēvs - apakšpulkvedis Jakovs Čaadajevs (подполковник Яков Петрович Чаадаев), māte - kņaziene Natālija Ščerbatova (кж. Наталья Михайловна Щербатова). Agri kļuvis bārenis, uzaudzis pie mātesbrāļa (кн. Д.М. Щербатов). 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Bijis labos draugos ar A.Puškinu (А.С. Пушкин)[1], A.Gribojedovu (А.С. Грибоедов), N.Turgeņevu (Н.И. Тургенев) un I.Jakuškinu (И.Д. Якушкин). Kopā ar brāli Mihailu 1812. gada 12. maijā uzsācis militāro dienestu kā junkurs, nosūtīts kā jaunākais praporščiks (подпрапорщик) dienēt leibgvardes Semjonovskas pulkā (л.-гв. Семеновский полк). Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību kaujā pie Borodinas paaugstināts pakāpē par praporščiku. Par varonību kaujā pie Kulmas apbalvots ar III pakāpes Sv. Annas ordeni (Орден Святой Анны) un Prūsijas karalistes Kulmas dzelzs krustu (Kulmer Kreuz). 1815. gadā kā kornets pārcelts uz Ahtirskas huzāru pulku (Ахтырский гусарский полк). 1816. gadā pārcelts uz leibgvardes huzāru pulku (л.-гв. Гусарский полк), kurš atradās Carskoje Selo (Царское Село). Iecelts par ģenerāļa Vasiļčikova (И.В. Васильчиков) adjutantu. 1819. gadā iestājās Labklājības savienībā (Союз благоденствия). 1821. gada februārī demobilizējies no militārā dienesta, iestājās Ziemeļu biedrībā (Северное общество). 1823. gadā devās ceļojumā pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1826. gadā un arestēts par sakariem ar dekabristiem. Pēc 40 dienām atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā līdz 1837. gadam. Līdz 1832. gadam dzīvoja tantes muižā Dmitrovskas apriņķī (Дмитровский уезд), izolējies no sabiedrības. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju, kur aplūkoja Krievijas impērijas sadzīvi, iekšpolitiku, pārvaldi, krievu dzīvesveidu un kultūru[2], no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā Телескоп (Nr.15). Tā izsauca sašutumu sabiedrībā un asu valdības reakciju: žurnālu slēdza, tā redaktoru Nadeždinu (Надеждин) izsūtīja trimdā, savukārt pašu Čaadajevu atzina par psihiski nepieskaitāmu, norīkojot tam ārsta uzraudzību. Masons, ložu "Savienotie draugi" (Соединенные друзя), "Ziemeļu draugi" (Друзя Севера), "Astreja" (Астрея) brālis. Angļu kluba (Английский клуб) biedrs. 1837. gadā viņš sarakstīja "Ārprātīgā apoloģiju" (viņa dzīves laikā darbs netika publicēts). 40. gados iesaistījās sabiedriskajā polemikā, kopā ar Hercenu un Granovski oponējot slavofiliem. Kritizēja dzimtbūšanu, pareizticību un valdības politiku. Liela daļa Čaadajeva publikāciju publicēšanās neiespējamības dēļ tika izplatītas rokrakstā, kopētas. Nomainīja reliģisko piederību, pieņemot katolicismu (tiesa, Čaadajeva katolicisma izpratne drīzāk bija savdabīga sociālās utopijas forma). Miris 1856. gada 14.(26.) aprīlī Maskavā, no plaušu karsoņa. Savos filosofiskajos uzskatos meklēja vēstures attīstības likumsakarības. Mēģināja pamatot Dieva likumu augstāko lomu dabā un sabiedrībā, saskaņojot to ar jaunākajām tā laika dabaszinātņu atziņām. Pēc Čaadajeva domām pasaules vispārīgos likumus cilvēks nespēj aptvert bez atklāsmes no augšas. Pamatojoties uz šo principu vēstures filosofijā, viņš nonāca pie atziņas par dievišķās atklāsmes primāro lomu sabiedrības attīstībā. Attiecīgi, cilvēka religisko audzināšanu uzskatīja par pamatlīdzekli "Dieva valstības" realizēšanai zemes virsū, savukārt tā būs reliģioza un demokrātiska, vienlīdzīgu, brīvu ļaužu sabiedrība. Izteicās par Romas Katoļu Baznīcas modernizāciju. Vēstures filosofijā sliecās uz pesimismu.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Čaadajevs it kā bijis Puškina darba "Jevgeņijs Oņegins" galvenā varoņa prototips.
  2. ↑ Sarakstītas franču valodā, uz krievu valodu tās pārtulkoja Nikolajs Ketčers (Кетчер Николай Христофорович).

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 62. lpp.
  • Тарасов Б.Н. Чаадаев. - Молодая гвардия, Москва, 1986, 1990. ISBN 5-235-01032-9
  • Гершензон М. Чаадаев: Жизнь и мышление. - СПб, 1908
  • Лебедев А. Чаадаев. - Москва, 1965
  • Чаадаев П. Сочинения, тт. 1–2. - Москва, 1991
  • Чемерисская М.И. Петр Яковлевич Чаадаев. // Вопросы истории. 1994. N 10
  • Кондаков И.М., П.Я. Чаадаев и проблема психологической парадигмы. // Журнал прикладной психологии, N 1, 1998
  • Жихарев М. Петр Яковлевич Чаадаев. Из воспоминаний современника. // BE. 1871. № 7. С. 184–185
  • Chaadaev P.J. Philosophical letters & apology of a madman. - Univ. of Tennessee Press, Knoxville 1969, ISBN 0-87049-102-4
  • Tschaadajew P.J. Apologie eines Wahnsinnigen. Geschichtsphilosophische Schriften. - Reclam, Leipzig 1992, ISBN 3-379-01422-2
  • Tschaadajew P.J. Philosophical works of Peter Chaadaev. - Springer, Berlin 1991, ISBN 0-7923-1285-6
  • Tschaadajew P.J. Schriften und Briefe. - Drei Masken, München, 1921
  • Tchaadaev P.Ja. Oeurvres inédites ou rares. - Salve, Centre d'Etudes Russes, Meudon, 1990, ISBN 2-908706-00-8

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Čaadajevs_Pjotrs&oldid=14212"