Dabiskās tiesības
No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 1. aprīlis, plkst. 12.48, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (jauns šķirklis)
Dabiskās tiesības – mācība par ideālām tiesībām, kas nav atkarīgas no valsts un izriet no cilvēka saprāta un dabas. Šāda ideja parādās jau antīkajā filosofijā (Sokrāts, Platons). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu (Akvīnas Toms). Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja (Grocijs, Spinoza, Loks, Ruso, Monteskjē, Holbahs, Kants, Radiščevs u.c.) buržuāziskās sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, aristokrātijas privilēģiju nepamatotību.
Literatūra par šo tēmu
Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 68. lpp.
