Dabiskās tiesības

Dabiskās tiesības – mācība par ideālām tiesībām, kas nav atkarīgas no valsts un izriet no cilvēka saprāta un dabas. Šāda ideja parādās jau antīkajā filosofijā (Sokrāts, Platons). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu (Akvīnas Toms). Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja (Grocijs, Spinoza, Loks, Ruso, Monteskjē, Holbahs, Kants, Radiščevs u.c.) buržuāziskās sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, aristokrātijas privilēģiju nepamatotību. Dabiskās tiesības tiek pretnostatītas pozitīvajām tiesībām kā pilnīgas un ideālas normas, un kā normas, kas izriet no pašas dabas un tāpēc tās ir negrozāmas, atšķirībā no valsts izdotiem priekšrakstiem. Mūsdienās dabiskās tiesības uzskatāmas par reālo tiesību ideālu, kaut gan galu galā tomēr izšķirošās nav pozitīvās tiesības, bet pozitīvās tiesības, kuru nozīmi izsaka reālā likumdevēja griba. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Dabiskās tiesības Kants atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i. identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens- viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzsver, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas, kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozmīgas juristam

Literatūra par šo tēmu

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 68. lpp.