Gnosticisms
Gnosticisms (no gr. γνώσις, gnosis - "izziņa") - II-V gs. radies eklektisks reliģisku koncepciju misticisma virziens, kurā kristietības teoloģija tika apvienota ar selektīvi atlasītām neoplatonisma, vēlīnā antīkā sinkrētismā ideju, zoroastrisma tradīcijas, pitagorisma idejām. No Tuvo Austrumu pagānisma gnostiķi aizguva ideju par Demiurgu - galvenajam Dievam pakārtotu Dievu, kas radījis materiālo pasauli, visa ļaunuma perēkli. Šajā nepievilcīgajā pasaulē savas dienas nākas vadīt cilvēkam. Divi pasaules jeb Dievam radniecīgais gars un matērijas maitājošajai dabai pakļautās sajūtas ietvertas arī katrā cilvēkā. Tāpat iedalāma arī sabiedrība - izredzētajos, kas spējīgi tikt pie īpašajām zinībām, un pārējos. Reliģiskais pasaules skatījums izteikti duālistisks - labā un ļaunā pretstāve, uzskatīja, ka pastāv neizzināms garīgs pirmsākums, kas izpaužas emanācijā un ir pretstats matērijai, materiālajai pasaulei - ļaunuma avotam. Kaut arī tā nav konkrēta mācība, bet gan drīzāk eklektisks ideju virziens, var izšķirt 3 pamatkoncepcijas: 1) Dievs pārstāv tumšo, ļauno pusi, jo ir radījis šo pasauli ar tās ciešanām, savukārt Sātans (Lucifers, gaismas nesējs) ir tīrais "gnozis", gars, pasaules intelekts - pretstats materiālajai pasaulei. Tikai noliedzot, graujot šo pasauli un tās likumus, ir iespējams atbrīvoties no laicīgās miesas važām un savienoties ar īsto Radītāju jeb Demiurgu (kurš nav šīs pasaules radītājs); 2) Despotiskais un ļaunais Dievs satriecis brīvību mīlošo un inovatīvo Sātanu un ieslodzījis to materiālajā pasaulē, kuru Sātans pilnveidojis, kļūstot par tās patieso Demiurgu; 3) Pasauli ir radījis ļauns dievs un ka mīlestības un patiesības Dievs, kura atklāsmi atnesis Kristus, nav pasaules radītājs, bet pavisam cits Dievs. No tā izrietēja atteikšanās no šīs pasaules, centieni atbrīvoties no ļaunā Dieva - radītāja varas, garīgi piesaistoties citam, «tālajam» mīlestības un patiesības Dievam. Kristietībai kļūstot par valsts reliģiju, gnostiķi kā grupa, kas stāvēja mistērijas pozīcijās, tika nospiesti pagrīdē un, pateicoties savu mācību no kristietības atvasinātajai daļai (kuru tie traktēja no Tuvo Austrumu misticisma skatupunkta, piemēram, ka Kristus nevar būt dzimis sievietei kā cilvēks un pēc tam miris - isticamāk padarījis sevi redzamu, izmantojot “redzamu ķermeni” kā eņģelis, u.tml.) uzskatīti par herētiķiem un kā tādi vajāti.
Gnosticisma ietvaros mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē radīja virkni reliģisku sektu, kuras aktīvi darbojās Dienvideiropā un Tuvajos Austrumos: bogomili (X gs Balkānos - Bulgārijā - izveidojusies plaša sekta, kuru dibinājis priesteris Bogomils: Pasaule pieder velnam, Dieva dēlam un Kristus brālim, bet ar lūgšanām, stingru gavēni, askēzi, noliedzot šīs pasaules vērtības un ortodokso Baznīcu utt. var glābties; pēc Balkānu iekļaušanas islāma sfērā, sekta tur iznīkst), katari (bogomilu misionāru izveidota sekta Ziemeļitālijā), albigoji (bogomilu misionāru izveidota sekta Dienvidfrancijā - no Albas pilsētas nosaukuma), maniheji, mandeji, oiīti, kainiti, sūfiji u.c. Ap X gs. gnosticisms guva visai plašu izplatību, un pieauga arī gnostiķu politiskā ietekme. Tieši gnostiķu apkarošanai Baznīca izveidoja inkvizīciju, un nopietni tos apkaroja (piemēram, krusta karš pret albigojiem). No gnostiķu sektu paliekām (pareizāk, uz to ideju bāzes) jaunajos laikos Rietumeiropā dzima jauno laiku misticisma kustības: brīvmūrnieki, rozenkreiceri u.c. slepenās mistiķu brālības/sektas.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 138.-139. lpp.
