Gramši Antonio
Antonio Gramši (1891.-1937.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, marksisma teorētiķis, Itālijas Komunistiskās partijas izveidotājs. Par pretvalstisku darbību 1928. gadā notiesāts uz 20 gadiem ieslodzījumā. Galvenie darbi apkopoti "Cietuma burtnīcās".
Savos teorētiskajos apcerējumos pievērsās estētikai, socioloģijai, filosofijas vēsturei, itāļu kultūrai, Baznīcas lomas kritikai utt. Marksismā galveno uzmanību veltīja vēsturiskā materiālisma problēmām. Pētīja problē°u par "bāzes" un "virsbūves", proletariāta un inteliģences attiecībām, jautājumus par kultūras revolūciju un ideoloģijas lomu sabiedrības attīstībā. Hegemoniju Gramši uzlūkoja kā paņēmienu kompleksu, pēc kura valdošā šķira izmanto ideoloģiju, lai slēptu savu kontroli pār masām. Pēc Gramši domām, valdošās aprindas, lai nodrošinātu savu varu, paļaujas ne tikai uz policejisku un militāru spēku, bet arī uz labprātīgu masu piekrišanu. Varas mehānisms ietver ne tikai piespiešanu, bet arī pārliecināšanu. Varas stabilitāti nevar nodrošināt tikai ar ekonomikas pārņemšanu valdošās šķiras īpašumā. Varas noturēšanai nepieciešama arī pakļauto brīvprātīga piekrišana. Stāvokli, kad panākts pietiekams piekrišanas līmenis, Gramši nosauc par hegemoniju. Hegemonija nav vienreiz sasniegts, sastindzis stāvoklis, bet nepārtraukts, smalki strukturēts un dinamisks process, kas jāuztur, ja grib saglabāt varu. Šajā sakarībā valsts ir hegemonija, kas bruņota ar piespiedu pasākumiem (spaidiem). Tomēr spaidi un piespiešana ir tikai ārējās bruņas daudz nozīmīgākam saturam. Turklāt hegemonija paredz ne vien vienkāršu, pasīvu sabiedrības piekrišanu, bet arī labvēlīgu, aktīvu piekrišanu, kad sabiedrība patiešām grib to, kas nepieciešams valdošajām aprindām. “Valsts ir praktiskās un teorētiskās darbības kopums, caur ko valdošā šķira attaisno un notur savu kundzību, turklāt panākot aktīvu pakļauto piekrišanu”. Pēc Gramši domām, gan hegemonijas sasniegšana, gan tās noārdīšana ir “molekulārs” process. Tas notiek nevis kā šķiru sadursme, bet kā gandrīz neredzamas, niecīgas viedokļu un noskaņojuma pārmaiņas katra cilvēka apziņā. Hegemonija balstās uz sabiedrības “kultūras kodolu”, kurā ietilpst priekšstati par pasauli un cilvēku, labo un ļauno, skaisto un atbaidošo, tradīcijām un aizspriedumiem, simboliem un tēliem, zināšanām un pieredzi, kas sakrājusies vairākos gadsimtos. Kamēr šis kodols ir stabils un noturīgs, sabiedrībā valda “noturīga kolektīvā griba”, kas vērsta uz esošās kārtības saglabāšanu. Lai panāktu revolūciju, nepieciešams sagraut “kultūras kodolu” un kolektīvo gribu. To panāk ar “molekulāru agresiju” kultūras kodolā. Šī agresija nenozīmē kādas patiesības vai atklāsmes pasludināšanu, kas acumirklī panāk apvērsumu sabiedrības apziņā. Molekulārā agresija nozīmē “milzīgu daudzumu grāmatu, brošūru, žurnālu un avīžrakstu, sarunu un strīdu, kas bez gala atkārtojas un savā milzīgajā apjomā veido tos ilgstošos pūliņus, no kuriem dzimst zināmā mērā viendabīga kolektīvā griba, kas nepieciešama, lai rastos laikā un telpā koordinēta, vienota darbība”. Kad nobriedusi hegemonijas krīze un izveidojies “kara stāvoklis”, protams, nepieciešama ne tikai molekulāra iedarbība uz apziņu, bet arī ātras, mērķtiecīgas un enerģiskas operācijas, kas sabiedrības apziņā izsauc šoku un lielām ļaužu masām liek pāriet no pasivitātes uz aktīvu darbību. Gramši to raksturo kā ķēdes reakciju (“sintēžu ķēdi”) un nosauc par katarsi, kas atgādina publikas attīrošo reakciju pēc traģēdijas noskatīšanās teātrī. Lai ieviestu jaunu hegemoniju vai to sagrautu, nav vērts vērsties pret ideoloģisko pretinmieku teoriju. Jāiedarbojas uz ikdienas apziņu – parastām, “mazām” vidējā cilvēka domām. Vislielākais efekts tiek sasniegts ar nenogurstošu vienu un to pašu apgalvojumu atkārtošanu, kamēr sabiedrība pie tiem pierod un sāk pieņemt nevis ar saprātu, bet ar ticību. “Masas,” raksta Gramši, “nespēj pieņemt filozofiju savādāk kā tikai ar ticību.” Šai sakarā Gramši norāda uz Baznīcu, kas reliģisko pārliecību uztur, nepārtraukti atkārtojot lūgšanas un rituālus. Par ikdienas apziņu jācīnās kā spēkiem, kas sargā savu hegemoniju, tā arī revolucionāriem. Abiem dota iespēja uzvarēt, jo kultūras kodols un ikdienas apziņa ir ne tikai konservatīva, bet spēj arī mainīties. Revolucionāriem spēkiem pieejama tā ikdienas apziņas daļa, ko Gramši nosauca par veselo saprātu (“darbaļaužu stihisko filozofiju”). Tas ir “atbrīvojošās” hegemonijas avots. Ja runā par buržuāziju, kas grib saglabāt savu hegemoniju, tai ir svarīgi šo veselo saprātu neitralizēt vai apspiest, ieviešot apziņā fantastiskus mītus. Galvenais darbojošais spēks hegemonijas radīšanā vai sagraušanā pēc Gramši domām ir inteliģence.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 140. lpp.
- Skapska G. Learning to be a Citizen: Cognitive and Ethical Aspects of Post-communist Society Transformation. // Civil Society: Democratic Perspectives. / eds. R. Fine & S. Rai - Frank Cass: London, 1997, p. 147
