Gramši Antonio

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 16. jūlijs, plkst. 08.23, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Antonio Gramši

Antonio Gramši (Antonio Gramsci, 1891.-1937.) - filosofs, sabiedrisks darbinieks, marksisma teorētiķis, Itālijas Komunistiskās partijas un t.s. kultūrmarksisma izveidotājs. Dzimis 1891. gada 22. janvārī Alē (Ales), Sardīnijā. Pēc sākumskolas, 11 gadu vecumā sācis strādāt Gilarcas (Ghilarz) pastā, izglītojies mājās. 1911.-1914. gados, pateicoties apdāvinātiem jauniešiem no nabadzīgām ģimenēm domātai stipendijai, studējis Turīnas universitātē (Università di Torino). 1915. gadā pameta studijas, iestājās Itālijas sociālistiskajā partijā un sāka iztiku pelnīt kā žurnālists. 1. Pasaules kara gados avīzes II grido del popolo redaktors. 1917. gadā izveidoja partijā "nesamierināmo revolūcionāro frakciju". 1918.-1920. gados organizēja strādnieku streiku padomes. 1921. gada janvārī piedalījās Itālijas komunistiskās partijas dibināšanā, kļuva par tās biedru. 1922. gadā apprecējās ar Jūliju Šuhtu (it. Giulia Schucht, kr. Юлия Апполониевна Шухт, 1896.-1980.) - ģimenē divi dēli. 1924.-1926. gados parlamenta deputāts. 8.11.1926. arestēts un izsūtīts uz Ustikas (Ustica) salu. 1928. gadā notiesāts uz 20 gadiem ieslodzījumā (vairāku amnestiju rezultātā soda termiņš samazināts līdz 1937. gadam). Miris 1935. gada 27. aprīlī Romā.

Savos teorētiskajos apcerējumos pievērsās estētikai, socioloģijai, filosofijas vēsturei, itāļu kultūrai, Baznīcas lomas kritikai utt., Lielu vērību veltīja proletariāta un inteliģences attiecībām, jautājumiem par kultūras revolūciju un ideoloģijas lomu sabiedrības attīstībā.

Hegemonijas koncepcija: Valdošās aprindas, lai nodrošinātu savu varu, paļaujas ne tikai uz policejisku un militāru spēku, bet arī uz labprātīgu masu piekrišanu. Savukārt varas mehānisms ietver ne tikai piespiešanu, bet arī pārliecināšanu, un tās stabilitāti nevar nodrošināt tikai ar ekonomikas pārņemšanu valdošās šķiras īpašumā - varas noturēšanai nepieciešama arī pakļauto brīvprātīga piekrišana. Stāvokli, kad panākts pietiekams piekrišanas līmenis, viņš dēvē par "hegemoniju", t.i. paņēmienu kompleksu, pēc kura valdošā šķira izmanto ideoloģiju, lai slēptu savu kontroli pār masām. Kā noprotams, hegemonija nav vienreiz sasniegts, sastindzis stāvoklis, bet nepārtraukts, smalki strukturēts un dinamisks process, kas jāuztur, ja grib saglabāt varu. Šajā sakarībā jebkura valsts ir hegemonija, kas bruņota gan ar piespiedu pasākumiem, gan vienkāršu, pasīvu sabiedrības piekrišanu, gan arī labvēlīgu, aktīvu piekrišanu (kad sabiedrība patiešām grib to, kas nepieciešams valdošajām aprindām). Gan hegemonijas sasniegšana, gan tās noārdīšana esot “molekulārs” process: notiek nevis kā šķiru sadursme, bet kā gandrīz nemanāmass un it kā niecīgas pakāpeniskas viedokļu un noskaņojuma pārmaiņas katra cilvēka apziņā. Hegemonija balstās uz sabiedrības “kultūras kodolu”, kurā ietilpst priekšstati par pasauli un cilvēku, labo un ļauno, skaisto un atbaidošo, tradīcijām un aizspriedumiem, simboliem un tēliem, zināšanām un pieredzi, kas sakrājusies vairākos gadsimtos - kamēr šis kodols ir stabils un noturīgs, sabiedrībā valda “noturīga kolektīvā griba”, kas vērsta uz esošās kārtības saglabāšanu. Lai panāktu revolūciju, nepieciešams sagraut “kultūras kodolu” un kolektīvo gribu. To var panākt ar “molekulāru agresiju” pašā kultūras kodolā, kas nenozīmē kādas patiesības vai atklāsmes pasludināšanu, kas var panākt apvērsumu sabiedrības apziņā, bet gan: “milzīgu daudzumu grāmatu, brošūru, žurnālu un avīžrakstu, sarunu un strīdu, kas bez gala atkārtojas un savā milzīgajā apjomā veido tos ilgstošos pūliņus, no kuriem dzimst zināmā mērā viendabīga kolektīvā griba, kas nepieciešama, lai rastos laikā un telpā koordinēta, vienota darbība”. Kad nobriedusi hegemonijas krīze un izveidojies “kara stāvoklis”, protams, nepieciešama ne tikai molekulāra iedarbība uz apziņu, bet arī ātras, mērķtiecīgas un enerģiskas operācijas, kas sabiedrības apziņā izsauc šoku un lielām ļaužu masām liek pāriet no pasivitātes uz aktīvu darbību. Gramši to raksturo kā ķēdes reakciju (“sintēžu ķēdi”) un nosauc par katarsi (jo tā atgādina publikas attīrošo reakciju pēc traģēdijas noskatīšanās teātrī). Lai ieviestu jaunu hegemoniju vai esošo sagrautu, nav vērts vērsties pret ideoloģisko pretinieku teorijām - tas velti. Jāiedarbojas uz ikdienas apziņu, uz parastām, “mazām” vidējā cilvēka domām. Vislielākais efekts var tikt sasniegts ar nenogurstošu vienu un to pašu apgalvojumu atkārtošanu, kamēr sabiedrība pie tiem pierod un sāk pieņemt nevis ar saprātu, bet ar ticību. “Masas,” raksta Gramši, “nespēj pieņemt filozofiju savādāk kā tikai ar ticību.” Šai sakarā kā piemēru min Baznīcu, kas reliģisko pārliecību uzturot, nepārtraukti atkārtojot lūgšanas un rituālus. Par masu ikdienas apziņu ir jācīnās gan varas spēkiem, kas sargā savu hegemoniju, gan arī revolucionāriem, kas vēlas situāciju kardināli mainīt - abiem dota iespēja uzvarēt, jo kultūras kodols un ikdienas apziņa ir ne tikai konservatīva, bet spēj arī mainīties. Revolucionāriem spēkiem nav varas rīcībā esošo resursu, taču ir pieejama tā ikdienas apziņas daļa, ko Gramši nosauca par "veselo saprātu". Savukārt valdošajām aprindām, kas grib saglabāt savu hegemoniju, ir svarīgi šo veselo saprātu neitralizēt, ieviešot apziņā mītus. Līdz ar to, galvenais darbojošais spēks hegemonijas radīšanā vai sagraušanā pēc Gramši domām ir inteliģence, jo tikai šis sabiedrības slānis ir intelektuāli pietiekami spēcīgs, lai radītu jaunas konvencijas, un pietiekami apspiests, lai būtu gatavs nostāties opozīcijā varai.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 140. lpp.
  • Džeremijs Stengrūms. Filosofijas dižas idejas mazā grāmatā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008.
  • Skapska G. Learning to be a Citizen: Cognitive and Ethical Aspects of Post-communist Society Transformation. // Civil Society: Democratic Perspectives. / eds. R. Fine & S. Rai - Frank Cass: London, 1997, p. 147
  • Gramsci A. Selections from Political Writings (1910-1920). / edited by Quentin Hoare - The Electric Book Company: London, 1999, ISBN 1-84327-121-4
  • Gramsci A. Selections from Political Writings (1921-1926). / edited by Quentin Hoare - Lawrence and Wishart: London, 1978, ISBN 0-85315-420-1
  • Gramsci A. Selections form the Prision Notebook. / edited and translated by Quintin Hoare & Goffrey Nowell Smith - Lawrence and Wishart: London, 1971
  • Ransome P. Antonio Gramsci: A new introduction - Harvester Wheatsheaf, Hemel Hempstead: Hertfordshire, 1992
  • Simon R. Gramsci's Political Thought: An introduction - Lawrence and Wishart: London, 1991
  • Strinati D. An Introduction to Theories of Popular Culture. - Routledge: London, 1995
  • Boggs Carl. The Two Revolutions: Gramsci and the Dilemmas of Western Marxism. - South End Press: London, 1984, ISBN 0896082261
  • Joll James. Antonio Gramsci. - Viking Press: New York, 1977, ISBN 0670129429
  • Anderson Perry. Antonio Gramsci: eine kritische Würdigung - Olle & Wolter: Berlin, 1979, ISBN 3-921241-45-6
  • Bernhard Armin. Antonio Gramscis Politische Pädagogik. - Argument-Verlag: Hamburg, 2005
  • Kulturen des Widerstands. Texte zu Antonio Gramsci. / Borek, Johanna et al (Hg.) - Wien, 1993
  • Buci-Glucksmann Christine. Gramsci und der Staat. Für eine materialistische Theorie der Philosophie. - Köln, 1981
  • Emtmann Anette. Zivilgesellschaft zwischen Revolution und Demokratie. Die „samtene Revolution“ im Licht von Antonio Gramscis Kategorie der „società civile“. - Hamburg, 1998
  • Fürstenberg Gregor von. Religion und Politik. Die Religionssoziologie Antonio Gramscis und ihre Rezeption in Lateinamerika. - Grünewald-Verlag: Mainz, München, 1997
  • Gruppi Luciano. Gramsci, Philosophie der Praxis und die Hegemonie des Proletariats. - VSA: Hamburg, 1977
  • Haug Wolfgang Fritz. Philosophieren mit Brecht und Gramsci. - Argument Verlag: Hamburg, 1996
  • Hofer Karin. Die politische Theorie Antonio Gramscis. - SFP: Salzburg, 1991
  • Holz Hans Heinz, Giuseppe Prestipino. Antonio Gramsci heute. Aktuelle Perspektiven seiner Philosophie. - Pahl-Rugenstein: Bonn, 1992
  • Kebir Sabine. Antonio Gramscis Zivilgesellschaft. - VSA-Verlag: Hamburg, 1991, ISBN 3-87975-556-6
  • Leidig Holger Andreas. Abgestürzt. Antonio Gramsci und das Gesetz des tendenziellen Falls der Profitrate. - dissertation.de: Berlin, 2001, ISBN 3-89825-380-5
  • Mayo Peter. Politische Bildung bei Antonio Gramsci und Paulo Freire. - Argument-Verlag: Hamburg, 2006
  • Rodriguez-Lores Juan. Die Grundstruktur des Marxismus. Gramsci und die Philosophie der Praxis. - Makol: Frankfurt am Main, 1971
  • Riechers Christian. Antonio Gramsci. Marxismus in Italien. - Europäische Verlagsanstalt: Frankfurt am Main, 1970
  • Roth Gerhard. Gramscis Philosophie der Praxis. Eine neue Deutung des Marxismus - Patmos: Düsseldorf, 1972
  • Hermes Spiegel. Gramsci und Althusser. Eine Kritik der Althusserschen Rezeption von Gramscis Philosophie. - Argument-Verlag: Hamburg, 1997
  • Votsos Theo. Der Begriff der Zivilgesellschaft bei Antonio Gramsci. - Argument-Verlag: Berlin, 2001, ISBN 3-88619-281-4
  • Wimmer Ernst. Antonio Gramsci und die Revolution. - Globus Verlag: Wien, 1984
  • Zogholy André. Kulturpolitische Strategien der FPÖ und die Hegemonietheorie nach Antonio Gramsci. // Schriften der Johannes-Kepler-Universität Linz: Reihe B, Wirtschafts- und Sozialwissenschaften; N 61. - Trauner: Linz, 2002; ISBN 3-85487-336-0
  • Грамши А. Избранные произведения: Т. 1-3. - Москва, 1957-1959
  • Грамши А. О литературе и искусстве. - Прогресс: Москва, 1967. 263 с.
  • Грамши А. Избранные произведения. - Политиздат: Москва, 1980. 422 с.
  • Грамши А. Формирование человека: (Записки о педагогике) - Педагогика: Москва, 1983. 224 с.
  • Грамши А. Тюремные тетради. Часть первая. - Издательство политической литературы: Москва, 1991. ISBN 5-250-00897-6
  • Грамши А. Искусство и политика. 2 т., - Искусство: Москва, 1991, 318 C. ISBN 5-210-00107-5
  • Аликата М.А. Грамши — основатель Итальянской коммунистической партии. - Москва, 1957
  • Бондарчук В.С. Проблемы итальянского Рисорджементо в теоретических трудах А. Грамши. // Новая и новейшая история. 1958. № 6
  • Големба А. Грамши. - Молодая гвардия: Москва, 1968. 190 с.
  • Лопухов Б. Р. А. Грамши. - Москва, 1963
  • Егерман Э.Я. Антонио Грамши о крестьянском вопросе в Италии. // Вопросы философии. 1950. № 1
  • Мизиано К.Ф. Великая Октябрьская социалистическая революция и проблемы рабочего движения Италии в работах А. Грамши 1919-1920 гг. // Новая и новейшая история. 1957. № 2
  • Францев Ю.П. Грамши и проблема идейного воспитания масс // 40 лет Итальянской коммунистической партии. - Москва, 1961
  • Серебряков С.Л. Гражданское общество, свобода, ответственность. // Социально-гуманитарные знания. 2003. № 3. С. 122-135.
  • Гаро Ф. Обществоведческие дисциплины в теоретических разработках Грамши. // Международный журнал социальных наук. № 3. 1993
  • Грецкий М.Н. Грамши и современность. // Вопросы философии. 1987. № 4
  • Грецкий М.Н. Антонио Грамши - политик и философ. - Москва, 1991
  • Грецкий М.Н. Уроки одной дискуссии. // Философские науки. 1991. № 1
  • Григорьева И.В. Исторические взгляды Антонио Грамши. - Москва, 1978
  • Матвеев П.А. Проблемы взаимосвязи политики, культуры и мировоззрения в работах А.Грамши. // Философские науки. 1985. № 6
  • Матвеев П.А. А. Грамши о "философские эпохи"; по страницам "Тюремных тетрадей". // Философские науки. 1987. № 5
  • Мушинский В.О. Антонио Грамши. Учение о гегемонии. - Москва, 1990
  • Шабалин В.А. Ленинизм и политические взгляды Антонио Грамши. - Владивосток, 1990
  • Григорьева, И.В. Наследие Антонио Грамши и некоторые проблемы современной историографии буржуазных революций. // Вопросы методологии и истории исторической науки. - Москва, 1986. - Вып. 4. - С. 242-269

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Gramši_Antonio&oldid=18838"