Ģeogrāfiskais determinisms
Ģeogrāfiskais determinisms (angl. environmental determinism, kr. географический детерминизм) – koncepcija par vides faktoru noteicošo lomu sabiedrības dzīvē un attīstībā (ģeogrāfiskā vide kā viena no galvenajām konkrētā teritorijā pastāvošās politiskās, ekonomiskās un kultūrvides radītājām, jo vēstures gaitā visbūtiskāk ietekmējusi iedzīvotāju izvēli), kas nosaka konkrētās sabiedrības vēsturisko attīstību, nacionālās īpašības, mentalitāti u.tml. Lielā mērā ietekmēja ģeopolitikas rašanos. Ideju par dabas apstākļu noteicošo nozīmi sabiedrības attīstībā izvirzīja jau antīkie filosofi (Platons, Aristotelis no Stagiras u.c.). Kā konkrētu koncepciju ģeogrāfisko determinismu noformulēja XVII-XVIII gs. Rietumeiropā Arbetnots (1677.-1735.), Monteskjē (1689.-1755.), Herders (1744.-1803.) u.c. Boklam tas kalpoja, pamatojot domu, kāpēc sociālā nevienlīdzība un koloniālisms ir dabiskas parādības. Zināmā mērā no ģeogrāfiskā determinisma izriet arī L.Mečņikova teorija, saskaņā ar kuru civilizācijas rašanās un attīstības pamatfaktors bijušas upes. Fridrihs Ratcels (Ratzel, 1844.-1904.) savos darbos, piemēram, “Antropogeographie” (1882.) - tautu attīstības un demogrāfijas saistība ar ģeogrāfisko vidi, reljefa ietekme uz cilvēku kultūras un politikas veidošanos u.c. - turpināja attīstīt A.Hettnera ģeogrāfisko determinismu, ka ģeogrāfiskā vide ietekmē ne vien valstu attīstību, bet arī uz politiskos procesus tajās. Popularitātes virsotni ģeogrāfiskais determinisms sasniedza Eiropā un Ziemeļamerikā XIX gs. otrajā pusē.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 143. lpp.
- Andrew Sluyter. Neo-Environmental Determinism, Intellectual Damage Control, and Nature/Society Science. // Antipode. Volume 35, Issue 4, 2008, Pages 813-817
