Veimāras Republika
| |
| pastāv: | 1918.-1933. |
| galvaspilsēta: | Berlīne |
| prezidenti: |
|
| reihskancleri: |
|
| |
Veimāras Republika (Weimarer Republik) - oficiālais nosaukums "Vācu valsts" (Deutsches Reich) - literatūrā pieņemts apzīmējums Vācijai laikā no 1919. gada augusta līdz 1933. gada janvārim, pēc Veimārā pieņemtās konstitūcijas nosaukuma. Republika izveidojās pēc tam, kad 1918. gada novembra revolūcijas rezultātā monarhija tika likvidēta un impērijas vietā Nacionālā sapulce[1] 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu” (sastāvēja no 10 pantiem). Monarhija tika likvidēta un proklamēta republika. Saskaņā ar Versaļas miera līgumu Veimāras republikai bija jāatdod daļa tās teritoriju Francijai (ar akmeņoglēm un dzelzsrūdu bagātie apgabali Elzasa un Lotringa), Dānijai (Šlēzvigas apgabala ziemeļdaļa) jaunizveidotajām Polijai (Pozena (Poznaņa), Pomerānija, Rietumprūsija, daļa Augšsilēzijas u.c.) un Čehoslovākijai (daļa Augšsilēzijas). Uzvarētāju lielvalstu pārraudzībā nodeva arī Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu, ko vēlāk okupēja Lietuva. Dancigu (Gdaņsku) pasludināja par brīvpilsētu Polijas uzraudzībā. Sāras ogļu baseinu nodeva uzvarētāju lielvalstu pārvaldīšanā uz 15 gadiem. Dažus Vācijas apgabalus ieguva arī Beļģija. Vācijai atņēma arī visas tās kolonijas, kuras savā starpā sadalīja Anglija, Francija, Beļģija un Japāna. Veimāras republikas sauszemes karaspēks nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, tai nedrīkstēja piederēt sava kara aviācija, tanku karaspēks, zemūdens flote u.c. Gar Vācijas un Francijas robežu tika izveidota t.s. Reinas demilitarizācijas zona – apm. 50 km plata zona, kurā vispār nedrīkstēja atrasties nekāds karaspēks. Reparāciju summa Versaļas miera līgumā gan skaidri netika minēta, taču vēlāk tā tika noteikta uz 31 miljardiem ASV dolāru. Bezdarbs sasniedza astronomiskus apmērus, inflācija, kura sākusies jau kara laikā, lielākajai iedzīvotāju daļai laupīja viņu pēdējos ietaupījumus. Bez darba palikuši arī tūkstošiem ķeizariskās armijas virsnieku un kareivju, kas organizējās biedrībās un partijās, rīkoja nekārtības, ielu kautiņus ar komunistiem un sociāldemokrātiem, kuri nebija atmetuši cerības mainīt valsts iekārtu. Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds valdīja pēc kara un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, kreisie spēki 1918. gada decembrī - 1919. gada janvārī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest, bet K. Lībknehts, R. Luksemburga u.c. komunistu vadoņi tika nogalināti. Komunistu varai dažus mēnešus izdevās noturēties vienīgi Vācijas dienvidu zemē – Bavārijā. 1923. gada janvārī Francijas valdība, lai sodītu Vāciju par neizpildītajām ogļu un dzelzsrūdas piegādēm, okupēja Rūras apgabalu – Vācijas smagās rūpniecības centru. Vācijas ekonomika sabruka pilnīgi - inflācija pieauga un pāgāja hiperinflācijā: piemēram, 1914. gada jūlijā par 1 ASV dolāru deva 4,20 vācu markas, 1919. gada jūlijā – 14, 1923. gada janvārī – jau 17 982, bet 1923. gada novembrī – 4 200 000 000 markas. Pastāvot daudzpartiju pilotiskajai sistēmai, 20. gados, pateicoties Lielās depresijas un uzvarētājvalstu noteikto reparāciju slogam Vācijas ekonomikai, lielu ietekmi ieguva NSVSP, kas 1932. gada Reihstāga vēlēšanās ieguva 37,4% vēlētāju balstu un partijas līderis Ā.Hitlers 30.01.1933. kļuva par reihskancleru. Veimāras konstitūcija de facto zaudēja savu spēku un turpmāk valsti dēvēja par Vāciju (Deutschland).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 54. lpp.
- Rubenis Andris. 20. gadsimta kultūra Eiropā: mācību līdzeklis. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2004., 456 lpp., ISBN 9984-363-59-7
