Veimāras Republika

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Deutsches Reich
Weimarer Republik
Wappen Weimarer Republik.png
pastāv: 1918.-1933.
galvaspilsēta: Berlīne
reihsprezidenti:
  • Fridrihs Eberts (1918.-1925.)
  • Pauls fon Hindenburgs (1925.-1934.)
reihskancleri:
  • Filips Šaidemans (1919.)
  • Gustavs Bauers (1919.-1920.)
  • Hermanis Millers (1920.)
  • Konstantins Fērenbahs (1920.-1921.)
  • Jozefs Vitrs (1921.-1922.)
  • Vilhelms Kuno (1922.-1923.)
  • Gustavs Štresemans (1923.)
  • Vilhelms Markss (1923.-1925.)
  • Hanss Luters (1925.-1926.)
  • Vilhelms Markss (1926.-1928.)
  • Hermanis Millers (1928.-1930.)
  • Heinrihs Brinings (1930.-1932.)
  • Francis fon Papens (1932.)
  • Kurts fon Šleihers (1932.-1933.)
  • Ādolfs Hitlers (1933.)
Veimaras republikas karte.jpg

Veimāras Republika (Weimarer Republik) - literatūrā pieņemts apzīmējums Vācijai (Deutsches Reich) laikā no 1919. gada augusta līdz 1933. gada janvārim, pēc Veimārā pieņemtās konstitūcijas nosaukuma. Republika izveidojās pēc tam, kad 1918. gada novembra revolūcijas rezultātā monarhija tika likvidēta un impērijas vietā Nacionālā sapulce[1] 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu” (sastāvēja no 10 pantiem). Monarhija tika likvidēta un 11. augustā proklamēta republika.

Valsts iekārtu noteica 1919. gada Konstitūcija (Weimarer Verfassung), pieņemta Satversmes Sapulcē Veimārā 31. jūlijā (stājās spēkā 11.08.1919.). Parlamentāra federatīva republika ar demokrātisku politisko iekārtu. Augstākā likumdevēja institūcija bija Reihstāgs, ko ievēlēja vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās vēlēšanās uz 4 gadiem. Parlamenta apakšpalāta Reihsrāts sastāvēja no federālo zemju pārstāvjiem. Valsts prezidentu, apveltītu plašām pilnvarām, ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 7 gadiem. Valdību vadīja reihskanclers. Tiesu varu īstenoja neatkarīgi, uz mūžu iecelti tiesneši.

Saskaņā ar Versaļas miera līgumu Veimāras republikai bija jāatdod daļa tās teritoriju Francijai (ar akmeņoglēm un dzelzsrūdu bagātie apgabali Elzasa un Lotringa), Dānijai (Šlēzvigas apgabala ziemeļdaļa) jaunizveidotajām Polijai (Pozena (Poznaņa), Pomerānija, Rietumprūsija, daļa Augšsilēzijas u.c.) un Čehoslovākijai (daļa Augšsilēzijas). Uzvarētāju lielvalstu pārraudzībā nodeva arī Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu, ko vēlāk okupēja Lietuva. Dancigu (Gdaņsku) pasludināja par brīvpilsētu Polijas uzraudzībā. Sāras ogļu baseinu nodeva uzvarētāju lielvalstu pārvaldīšanā uz 15 gadiem. Dažus Vācijas apgabalus ieguva arī Beļģija. Vācijai atņēma arī visas tās kolonijas, kuras savā starpā sadalīja Anglija, Francija, Beļģija un Japāna. Veimāras republikas sauszemes karaspēks nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, tai nedrīkstēja piederēt sava kara aviācija, tanku karaspēks, zemūdens flote u.c. Gar Vācijas un Francijas robežu tika izveidota t.s. Reinas demilitarizācijas zona – apm. 50 km plata zona, kurā vispār nedrīkstēja atrasties nekāds karaspēks. Reparāciju summa Versaļas miera līgumā gan skaidri netika minēta, taču vēlāk tā tika noteikta uz 31 miljardiem ASV dolāru. Bezdarbs sasniedza astronomiskus apmērus, inflācija, kura sākusies jau kara laikā, lielākajai iedzīvotāju daļai laupīja viņu pēdējos ietaupījumus. Bez darba palikuši arī tūkstošiem ķeizariskās armijas virsnieku un kareivju, kas organizējās biedrībās un partijās, rīkoja nekārtības, ielu kautiņus ar komunistiem un sociāldemokrātiem, kuri nebija atmetuši cerības mainīt valsts iekārtu. Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds valdīja pēc kara un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, kreisie spēki 1918. gada decembrī - 1919. gada janvārī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest, bet K. Lībknehts, R. Luksemburga u.c. komunistu vadoņi tika nogalināti. Komunistu varai dažus mēnešus izdevās noturēties vienīgi Vācijas dienvidu zemē – Bavārijā. 1923. gada janvārī Francijas valdība, lai sodītu Vāciju par neizpildītajām ogļu un dzelzsrūdas piegādēm, okupēja Rūras apgabalu – Vācijas smagās rūpniecības centru. Vācijas ekonomika sabruka pilnīgi - inflācija pieauga un pāgāja hiperinflācijā: piemēram, 1914. gada jūlijā par 1 ASV dolāru deva 4,20 vācu markas, 1919. gada jūlijā – 14, 1923. gada janvārī – jau 17 982, bet 1923. gada novembrī – 4 200 000 000 markas. Pastāvot daudzpartiju pilotiskajai sistēmai, 20. gados, pateicoties Lielās depresijas un uzvarētājvalstu noteikto reparāciju slogam Vācijas ekonomikai, lielu ietekmi ieguva NSVSP, kas 1932. gada Reihstāga vēlēšanās ieguva 37,4% vēlētāju balstu un partijas līderis Ā.Hitlers 30.01.1933. kļuva par reihskancleru. Veimāras konstitūcija de facto zaudēja savu spēku un turpmāk valsti dēvēja par Vāciju (Deutschland).

Skat. arī Bavārijas Padomju Republika (Münchner Räterepublik)

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ 1919. gada 19. janvāra Nacionālās sapulces vēlēšanās Vācijas Sociāldemokrātiskā partija ieguva 37,9 % balsu, Vācijas Neatkarīgā Sociāldemokrātiskā partija (VNSDP) - 7,6%, partija Centrs - 19,7%, Vācijas demokrātiskā partija -18,5%.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 54. lpp.
  • Rubenis Andris. 20. gadsimta kultūra Eiropā: mācību līdzeklis. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2004., 456 lpp., ISBN 9984-363-59-7
  • Kolbs E. Veimāras republika. - Latvijas Akadēmiskā bibliotēka: Rīga, 1997.
  • Ursula Büttner. Weimar. Die überforderte Republik. - Stuttgart, 2008, ISBN 978-3608943085
  • Eberhard Kolb. Die Weimarer Republik. - München, 2002
  • Peter Longerich. Deutschland 1918–1933: Die Weimarer Republik. (Handbuch zur Geschichte) - Hannover, 1995, ISBN 3-7716-2208-5
  • Werner Maser. Zwischen Kaiserreich und NS-Regime. Die erste deutsche Republik 1918 bis 1933. - Bonn, Berlin, 1992
  • Horst Möller. Die Weimarer Republik. Eine unvollendete Demokratie. - München, 2004
  • Hans Mommsen. Aufstieg und Untergang der Republik von Weimar 1918–1933. - Berlin, 1998, ISBN 3-548-26508-1
  • Ernst Nolte. Die Weimarer Republik. Demokratie zwischen Lenin und Hitler. - Herbig Verlag: München, 2006, ISBN 3-7766-2491-4
  • Hagen Schulze. Weimar. Deutschland 1917–1933. - Berlin, 1982, ISBN 3-88680-050-4
  • Heinrich August Winkler. Weimar 1918–1933. Die Geschichte der ersten deutschen Demokratie. - München, 1998, ISBN 3-406-43884-9
  • Dirk Blasius. Weimars Ende – Bürgerkrieg und Politik 1930–1933. - Vandenhoeck & Ruprecht, 2005, ISBN 3-525-36279-X
  • Dieter Gessner. Die Weimarer Republik. Kontroversen um die Geschichte. - Darmstadt, 2002
  • Politische Jugend in der Weimarer Republik. / Wolfgang R. Krabbe (Hrsg.) - Bochum, 1993, ISBN 3-8196-0147-3
  • Deutsche Geschichte 1918–1933. Dokumente zur Innen- und Außenpolitik. / Wolfgang Michalka und Gottfried Niedhart (Hrsg.) - Frankfurt am Main, 1992
  • Gottfried Niedhart. Die Außenpolitik der Weimarer Republik. - München, 2006, ISBN 978-3-486-57979-6
  • Informationen zur politischen Bildung. Weimarer Republik. - Bonn, 2003

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Veimāras_Republika&oldid=32793"