Itālijas pilsētvalstis
Itālijas pilsētvalstis - pilsētas Itālijas[1] ziemeļos un centrālajā daļā, kuru lielākā daļa 1050.-1150. gados bija suverenas pilsētvalstis. Tās ēvēja par komūnām, kopienām (viduslat. communia), korporācijām, universitātēm (viduslat. universitates), savienībām, asociācijām (viduslat. communitates). Ar laiku starp tām kā varenākās un ietekmīgākās izvirzījās Boloņa, Dženova, Florence, Milāna, Modēna, Piza, Venēcija. Sākotnēji tajās bija republikāniskā demokrātiskā valdīšanas forma - augstākā valsts vara piederēja pilsētas pilsoņu sapulcei, kurā pieņēma likumus, lēma kara un miera jautājumus, ratificēja līgumus, uz noteiktu laiku (visbiežāk uz 1 gadu) atkarībā no pilsētvalsts lieluma iecēla 4-12 konsulus, kuri īstenoja pilsētvalsts pārvaldi un veica tiesnešu funkcijas. XII-XIII gs. mijā konsulu vietā šo pilsētvalstu pārvaldes vadītājus sāka dēvēt par podestiem vai dodžiem. XIII-XIV gs. mijā daudzās Itālijas pilsētvalstīs republikānisko valdīšanas formu nomainīja sinjorijas, kurās visa vara koncentrējās monarha - sinjora vai vienas sinjoru dzimtas (piemēram, Florencē - Mediči dzimta, Milānā - Viskonti dzimta) rokās. XV-XVIII gs. Itālijas pilsētvalstis viena pēc otras zaudēja neatkarību un tās pakļāva lielās valstis vai tās nonāca Austrijas pakļautībā. Visilgāk suverenitāti saglabāja Venēcijas un Dženovas republikas, kuras 1797. un 1805. gados pakļāva Francija.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 55. lpp.
