Logoss

Logoss (sengr. – vārds, doma, saprāts) – termins, kas filosofijā sākotnēji apzīmēja vispārēju likumu, pasaules pamatu. Šajā nozīmē par to raksta Hērakleits no Efesas: viss notiek saskaņā ar logosu, kas ir mūžīgs, vispārējs un nepieciešams. Metafiziķi (Hēgelis, Vindelbands, Trubeckojs u.c.) Hēraklita logosu traktē kā vispārējo saprātu. Stoiķu mācībā ar terminu „logoss“ apzīmē fiziskās pasaules un garīgās pasaules likumu, ciktāl šīs pasaules saplust panteistiskā vienībā. Aleksandrijas skolas pārstāvis Filons (I gs.) izveidoja mācību par logosu kā par Platona ideju kopumu, kā arī par radošu spēku – starpnieku starp Dievu un pasauli. Līdzīga interpretācija sastopama neoplatonisma un gnotiķu mācībās un vēlāk kristietības literatūrā, t.sk. ari sholastu mācībā (Erigena u.c.). Jaunajos laikos Hēgelis ar terminu „logoss“ apzīmēja absolūto jēdzienu. Austrumu filosofiskajās sistēmās paralēles šim jēdzienam var saskatīt terminu „dao“ un „dharma“ traktējumā.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 238.-239. lpp.