Islams
Islams (ar. الإسلام - al isla:m) novecojušā literatūrā arī muhamedānisms - no jūdaisma un kristietības atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir Abdulas dēls Muhameds (Muhammad ibn Abdullah). Savukārt vārds ’’islams’’ ir atvasināts no arābu aslama, kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam (Dievam) un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islama reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islamticīgajiem’’, - taču pēdējās desmitgadēs izplatītākais apzīmējums ir ’’musulmaņi’’. Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islamu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islams māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un džiniem, kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).
Galvenais islama konceptuālais pamats ir tavhīd: Dievs ir vienīgais visuma valdnieks un vienīgais pielūgsmes cienīgais. Musulmaņiem ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs un Valdnieks, kuram ikvienam ir jāpakļaujas un jāuzticas. Tā ir islama ticības pamatideja. Seši galvenie un būtiskākie dogmatiskie principi ir:
- ticība vienam Dievam (ar.: الله - Alla:h);
- ticība eņģeļiem, kuri darbojas mums neredzamajā pasaulē;
- ticība praviešiem, no kuriem dižais pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis;
- ticība Dieva sūtītajām Grāmatām ;
- ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
- ticība laba un ļauna predestinācijai.
Sīkāk islama ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (Suhuf - ruļļus), Mozum (Tawtah - Tora, ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (Zabur - Psalmus) un Kristum (Injeel - Evaņģēliju jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem, to vēsturiskai lomai un ieguldījumam cilvēces garīgajā attīstībā. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (Jib-reel, jeb kā kristieši saka Gabrielu), kā dievišķīgā saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju). Džibrīls Muhamedam 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukaha), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, atklāja svēto grāmatu Korānu. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina Sunna, Hadīsas un Sahabaha, bet tiesību principi apkopoti Šariatā.
Pestīšana jeb glābšana īstenam islamticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Tkai Dievs ir vienīgais tiesīgs lemt pār cilvēku dvēselēm, un neviena cilvēciska būtne nav tiesīga tiesāt otru. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islama teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēku pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida reāls un viennozīmīgs sods vai apbalvojums. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem.
Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu veidošanas. Tā vietā cenšoties dievišķo garu iemiesot mākslas darbos, arhitektūrā, praktiskās lietās, padarot tos par labākiem un skaistākiem. Saskaņā ar islamu jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.
Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islamu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēku sugas pirmo atskaites punktu. Islams un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu (Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis", nošķirot tos no "neticīgajiem"), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs , kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islams ir jūdaistiski-kristīgi-islamiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.
Pieci islama pīlāri
Islamā ikviena darbība tiek veikta, lai pielūgtu Dievu un Viņu labvēlīgi noskaņotu. Tas palīdz it visā. Specifiskie pielūgsmes akti tiek dēvēti par "pieciem islama pīlāriem", kas ir musulmaņu garīgās dzīves pamatā. Šo pienākumu izpilde ir katra ticīgā pienākums.
Pieci Islama pīlāri:
- Šahada - ticības deklarācija, sastāv no diviem apgalvojumiem. Pats galvenais ir liecinājums, ka ir tikai viens Dievs un neviens cits kā tikai Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis. Šo ticības apliecinājumu musulmaņi atkārto vairākas reizes dienā gan azāna laikā, gan obligātās lūgšanas salāt laikā. Šāda reliģiska prakse palīdz islamticīgajiem pieturēties pie savas ticības. Vairākkārtēja Dieva piesaukšana liek tiem atcerēties Dievu un saprast savu niecību visvarenā un visžēlīgākā Kunga priekšā. Jebkurš var kļūt par musulmani neskatoties uz izcelšanos, nacionalitāti, ādas krāsu, sociālo politisko vai ekonomisko statusu. Nemusulmanim, kurš ir nolēmis kļūt par islama sekotāju, jādeklamē Šahada, sakot: Lā - Ilāhā Ila Allah, Muhammadun Rasūlu Allah (nav cita Dieva kā tikai Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis").
- Salat - Dieva, Radītāja pielūgšana piecas reizes dienā. Tas ir neaizvietojams veids kā iegūt Dieva labvēlību un žēlsirdību. Musulmaņi to praktizē piecas reizes dienā: gaismai austot, pusdienlaikā, pēcpusdienā, pēc saules rieta un naktī (fadžr, zuhr, asr, maghrib, iša). Salat demonstrē ne tikai musulmaņu cieņu pret Dievu, tas vienlaicīgi apliecina ticību pasaules gala drīzai atnākšanai, un īstenticīgā gatavību stāties Pastarās tiesas priekšā. Parasti, pēc šo obligāto lūgšanu veikšanas, musulmaņi izpilda dua, kas nozīmē personīgo lūgšanu, kurā viņi pateicas Dievam un lūdz tam labu veselību, labklājību, laimi un atbalstu slimību laikā. Korāna vārsmu deklamēšanai jābūt veiktai skaļā balsī vai pie sevis, atkarībā no lūgšanas laika. Ja salat ir izpildāms tikai arābiski, tad dua ir izpildāms jebkurā valodā un diennakts laikā. Muedzinu veikto ticīgo sasaukšanu uz lūgšanu, kas tiek izpildīta arābu valodā, sauc par azānu. Musulmaņi, kuri dzīvo tālu no mošejām, bieži lieto īpašus stundu sarakstus, lai ievērotu precīzu dievlūgšanas laiku. Jau kopš seniem laikiem, šādi stundu saraksti tiek lietoti balstoties uz astronomiskajiem datiem. Lūgšanu rituāls ir komplicēts un atkarīgs no dievlūgšanas laika, piemēram, rīta lūgšana sastāv no 2 daļām, vakara - no trīs daļām, bet pārējās sastāv no četrām daļām. Katra daļa sastāv no lūgšanām, kuras ir jāizpilda stāvot kājās, klanoties, ar galvu pieskaroties zemei. Katrā no minētajām pozīcijām ir jādeklamē noteiktas Korāna vārsmas arābu valodā. Kopējā lūgšanā imams, vada dievlūdzējus, kas izvietojas rindās aiz viņa. Piektdienas pusdienas lūgšana ir svarīgākā nedēļas lūgšana, kad musulmaņiem ir nosacījums - lūgt Dievu kopā ar citiem ticības brāļiem.
- Zakat jeb "attīrīšanās"- īpašs Dieva slavināšanas un pateicības veids, kas izpaužas 2,5% (no ienākumiem un īpašumiem) nodokļa maksāšanā, lai palīdzētu sabiedrības nabadzīgajiem un sociāli visneaizsargātākajiem locekļiem. Zakat tiek maksāts reizi gadā, un tā uzdevums ir attīrīt musulmaņus no mantkārības un ir apliecināt Dievam, ka nauda, kuru tie nopelna pateicoties Dievam, tiek tērēta ne tikai savām personīgajām vajadzībā, bet arī trūkumcietējiem. Parasti zakat iekasē vietējo mošeju iestādes visā pasaulē. Šo naudu nedrīkst izlietot mošeju administrācijas uzturēšanai vai citu garīgo personu darba apmaksai, bet tā ir izlietojama un izdalāma noteiktam personu lokam - bezpajumtniekiem, sērdieņiem, maksātnespējīgiem parādniekiem un trūkumcietējiem, - lai nodrošinātu ekonomisko taisnīgumu. Zakat naudas nemaksāšana ir viens no lielākajiem grēkiem islamā.
- Saum - īpaša gavēņa un rituālu praktizēšana svētā mēneša ramadāna laikā. Saskaņā ar Korānu, musulmaņiem ir jāievēro gavēnis, lai Dievam izrādītu savu padevību un pazemību. Saums ilgst no rītausmas līdz saulrietam, tas māca musulmaņiem pacietību, izturību un paklausību Dievam. Gavēņa laikā, musulmaņi iegūst mieru, iekšēju līdzsvarotību un izprot tos, kuri savas nabadzības dēļ ikdienas jūt patstāvīgu izsalkumu. Tādējādi, caur gavēni musulmaņi kļūst tuvāki Dievam. Gavēnis priekš musulmaņiem nozīmē, neēst jebkāda veida ēdienu, nedzert (pat ūdeni) un nestāties seksuālās attiecībās no ausmas līdz rietam. No garīgā un morālā aspekta, gavēnis nozīmē cilvēkam iemācīties cīnīties pašam ar sevi un gremdēties pašapcerē. Lielākais gavēnis ir jāievēro ramadāna laikā. Ramadāns ir musulmaņu lunārā kalendāra devītais mēnesis, kas tiek uzskatīts par svētu, jo tieši šajā mēnesī 610. gadā Muhameds saņēma pirmo atklāsmi jeb Korāna aijātu. Ramadāna gavēnis ir obligāts reliģisks pienākums jebkuram, kas sevi uzskata par musulmani, taču apzinīgs musulmanis ievēro arī citus gavēņus. Saums ir fiziski grūts un tāpēc no tā atbrīvotas ir grūtnieces, ar krūti barojošās māmiņas, kā arī veci vai slimi cilvēki. Ramadāna laikā, visa ģimene ceļās agri no rīta, pirms rītausmas, lai ieturētu maltīti, kas saucas suhūr. Šī maltīte, kas tiek gatavota no attiecīgajam reģionam pierastiem pārtikas produktiem, stiprina musulmaņus pirms dienas gavēņa uzsākšanas. Pēc saulrieta musulmaņi ietur maltīti, kura saucas par iftarii. Saskaņā ar pravieša Muhameda iedibināto tradīciju, sākumā ēd dateles, kā arī citus augļus, tad tie veic vakara lūgšanu, pēc kuras seko vakariņu maltītes ieturēšana, kas parasti norit ģimenes un plašā draugu lokā. Pirms gulētiešanas, ir nepieciešams veikt īpašu lūgšanu, kas saucas taravih, kas ilgst stundu un pat ilgāk. Katru Ramadāna nakti musulmaņi pilda 20 daļas no taravih salat. Gavēņa mēnesim beidzoties, ticīgais ir izlasījis visu Korānu (vairāk nekā 6000 vārsmu).
- Hadž - svētceļojums uz Meku. Katram musulmanim vismaz reizi mūžā ir jāveic svētceļojums uz Meku, protams, ja vien viņš fiziski un finansiāli var to izdarīt. Tas ir laiks, kad ticīgais norobežojas no pasaules, lai pagrieztu savu seju pret Dievu un meklētu pie Viņa piedošanu par visiem dzīves laikā izdarītajiem grēkiem un pieļautajām kļūdām. Svētceļojuma mērķis ir atgādināt par visu cilvēku vienlīdzību un pienākumu veltīt sevi Dievam. Hadž rituāls atgādina ticīgajiem pravieša Ābrama, viņa sievas Hadžāras un viņu dēla pravieša Ismaila upuriem. Pašreizējās Sauda Arābijas teritorijā atrodošos pilsētu Meku ir cēlis Ābrams un Ismails kā pirmo ’’Dievlūgšanas māju’’, un tā veltīta Dievam. Hadž notiek vairākas dienas un ir jāveic musulmaņu lunārā kalendāra divpadsmitā mēneša pirmajā daļā, kas saucas zul - Hidž. Var apmeklē arī pravieša Muhameda kapa vietu, kas atrodas Medinā. Ņemot vērā, ka Hadž ir viens no islama pīlāriem, tas jāpilda jebkuram musulmanim, kura veselība un finanses atļauj doties ceļojumā. Tos, kuriem nav veselības vai nav līdzekļu, nesoda, jo Dievs nevienam nespiež izpildīt vairāk, nekā ir cilvēka spēkos. Šādiem cilvēkiem, lai Pastarā dienā Dievs būtu žēlīgs, ir jāpilda citi rituāli. Tuvojoties svētajai zemei, svētceļnieki saģērbjas īpašās baltās drēbēs (ihram), un šādi simboliski atstāj aiz sevis materiālo pasauli, lai veltītu sevi Dievam un izlūgtos paradīzi.
Garīdzniecība
Islamā reliģiskie līderi netiek ordinēti (iesvētīti) un nesastāv jebkāda veida hierarhistiskā sistēmā. Tie drīzāk ir atsevišķi musulmaņi, kuriem ir pietiekams līmenis reliģiskās zinībās, un kuriem piemīt nepieciešamās ticīgā kvalitātes. Daudzās musulmaņu valstīs ir islama universitātes, kurās interesenti var iegūt nepieciešamo izglītību. Garīgiem līderiem ir dažādi apzīmējumi. Tos, kuri pēta un studē Korānu sauc par ‘alim, bet tos, kuri studē arī citus islama avotus, sauc par hadīs (hadith). Par fakih sauc tos musulmaņus, kuri ir kvalificējušies šariāta tiesībās. Par hafiz sauc cilvēkus, kuri spēj iemācīties no galvas pilnīgi visu Korāna tekstu, kamēr kari specializējas Korāna melodiski dziedošā deklamēšanā. Izglītotus, gados vecākus, līderus dēvē par šeihiem, un viņi tiek uzskatīti par pārējo musulmaņu garīgajiem vadītājiem. Par imamu sunnīti dēvē piektdienas dievlūdzēju vadītāju un parasti, tieši tā dēvē garīgos līderus, kuri pasniedz reliģiskās augstskolās, vada bēru ceremonijas, laulā un pilda citus pienākumus. Termins ajatollah (Dieva zīme) tiek lietots, lai apzīmētu ļoti izglītotas un augsti mācītas personas. Ja šim terminam tiek pievienots vārds "imam", tad tas nozīmē, ka šī persona ir visaugstākā reliģiskā autoritāte. Visbūtiskākais, ar ko no kristietības garīdzniekiem atšķiras iepriekšminētās personas, ir tas, ka, lai gan viņi veic reliģiskas darbības, viņi nepretendē uz garīgo kontaktu dibinātāju lomu, starp Dievu un ticīgo.
