Atkarības teorija
Atkarības teorija - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, saskaņā ar kuru trešās pasaules valstu atpalicību nosaka ne tikai iekšēji cēloņi, bet arī ārējas ietekmes. Pasaules ekonomikā var izšķirt dominējošo centru, ko veido attīstītās industriālās valstis, un perifēriju, kuru galvenokārt veido vāji attīstītās agrārās valstis, kas ir politiski, ekonomiski un militāri ir atkarīgas no centra. Radās XX gs. vidū, kad veidojās attiecības starp tā saucamajām pirmās un trešās pasaules valstīm, kad daudzas kolonijas bija ieguvušas valstisko neatkarību, bet saglabājas to ekonomiskā atkarība no bijušajām metropolēm un citām augsti attīstītajām valstīm.
Atkarības teorijai ir divi paveidi: pesimistiskais un nedaudz cerīgākais (optimistiskākais). Pēc pesimistiskā varianta, trešās pasaules milzīgo atpalicību nosaka: 1) tas apstāklis, ka starp kapitālistiskajām metropolēm un atkarīgajiem satelītiem ir izveidojušās nevienlīdzīgas attiecības. Ražošanā tiek izmantoti vietējie darbaspēka un dabas resursi, bet lielāko daļu virsprodukta (peļņas) piesavinās ārzemju kapitāls, t.i., šis virsprodukts aizplūst no valstīm – satelītiem uz metropolēm; 2) atkarīgās valsts elite (lielie uzņēmēji, menedžeri, augstas klases speciālisti, politiķi), savtīgu interešu mudināta, izved savu naudu un meklē iespēju to ieguldīt aiz savas valsts robežām. Citiem vārdiem, vietējā elite pāriet ārvalstu kapitāla kalpībā un bez ierunām izpilda visas tā prasības. Perifērijas valstīs veidojas atkarības važas, jo vietējā elite, iekļaudamās ārējās ekspluatācijas mehānismā un saņemdama daļu peļņas, nemaz negrib, ka tās valsts iegūst ekonomisku neatkarību. Vienīgais sociālais spēks, kas potenciāli spējīgs saraut šīs atkarības važas ir zemākās šķiras, kuras nepiedalās peļņas sadalē, bet iznes visu ekspluatācijas smagumu. Taču zemāko šķiru iespējas kaut ko mainīt ir ļoti niecīgas, jo pretim stāv varenās un vienotās metropoles un tām paklausīgā vietējā elite. Atkarības teorijas optimistiskā varianta piekritēji uzskata, ka galvenā problēma ir tā, ka atpalikušajās valstīs nav ne savas patstāvīgas tehnoloģijas, ne attīstītas svarīgāko preču ražošanas. Tāpēc, lai izdzīvotu, jāiekļaujas starptautiskajā kapitālisma sistēmā. Pat atkarības apstākļos veidojas tā saucamais „bumeranga efekts”- ārvalstu investīciju pieplūduma rezultātā atpalicības un tradīcionālisma „jūrā” veidojas mūsdienīgu uzņēmumu un augstu tehnoloģiju „saliņas”, kurās veidojas augsti kvalificētu strādnieku slānis; zināšanas un pieredzi iegūst vietējie menedžeri, paveras iespējas veidot savus, iekšzemes kapitāla subsidētus uzņēmumus utt.. Pakāpeniski veidojas vietējā vidusšķira, uzkrājas vietējais kapitāls. Ar laiku šīs izmaiņas var radīt kvalitatīvu lēcienu – ekonomisku izrāvienu, kas likvidētu vai vismaz mazinātu ekonomisko atkarību. Tādējādi globālā mijiedarbība ekonomikas sfērā kalpo atkarības un atpalicības pārvarēšanai. Pēc P.Štompkas domām, jaunās industriālās valstis (Brazīlija, Meksika, Čīle , Taivāna, Dienvidkoreja, Singapūra) un liela daļa bijušo sociālisma valstu demonstrē tieši šādu attīstības scenāriju.
Skat. arī Konfliktu teorija
Literatūra par šo tēmu
- Штомка П. Социология социальных изменений. - Москва, 1996
