Ģenerālprokurors
No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 19. marts, plkst. 05.19, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Ģenerālprokurors (fr. procureur général, kr. генеральный прокурор) - augstākais prokurora amats daudzās valstis. Atkarībā no konteksta:
- 1. Francijā augstāko tiesu prokurors. Monarhijas laikā viens no centrālajiem karaļa pārstāvjiem.
- 2. Krievijas impērijā amatu iedibināja 1722. gadā. Ģenerālprokurors bija Senāta kancelejas priekšsēdētājs, sasauca Senāta kopsapulces, vadīja tās, izvirzīja uz balsošanu projektus, ar savu veto varēja apturēt jebkuru Senāta lēmumu. 1802. gadā izveidojot ministrijas, par ģenerālprokuroru sāka dēvēt tieslietu ministru, jo tas reizē bija arī prokuratūras vadītājs un uzraudzīja tiesību iestādes.
- 3. PSRS ģenerālprokurora amatu ieviesa 1946. gada 19. martā. To uz 5 gadiem ievēlēja PSRS Augstākā padome. Tas vadīja PSRS prokuratūru un bija apveltīts ar plašām pilnvarām. Bija atbildīgs un pakļauts PSRS AP, bet tās sesiju starplaikā - PSRS AP Prezidijam.
- 4. Latvijas Republikā ģenerālprokurora funkcijas laikā no 1918. līdz 1940. gadam pildīja tieslietu ministrs, kura augstākajā pārraudzībā atradās tiesu prokurori.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 115. lpp.
