Antonīns Marks Aurēlijs

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 9. jūnijs, plkst. 09.49, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Marcus Aurelius Antoninus Augustus
Marcus Aurelius.jpg
Valda 7.03.161.-17.03.180.
Sieva Faustīna jaunākā
Bērni
  • Annia Aurelia Galeria Faustina (147.~165.)
  • Gemellus Lucillae (148./50.~150.)
  • Annia Aurelia Galeria Lucilla (148./50.-182.)
  • Titus Aelius Antoninus (pirms 151., pēc 03.161.)
  • Titus Aelius Aurelius (pirms 151., pēc 03.161.)
  • Domitia Faustina (pirms 150., pēc 03.161.)
  • Hadrianus (152.–157.)
  • Annia Aurelia Fadilla (159.-pēc 211.)
  • Annia Cornificia Faustina Minor (160.-pēc 211.)
  • Titus Aurelius Fulvus Antoninus (161.–165.)
  • Lucius Aurelius Commodus Antoninus (161.–192.)
  • Marcus Annius Verus Caesar (162.–169.)
  • Vibia Aurelia Sabina (170.-pēc 217.)
dinastija Antonīnu dinastija
Tēvs Annijs Vērs
Māte Domīcija Lucilla
Dzimis 26.04.121. Romā
Miris 17.03.180. Vindobonā (mūsd. Vīne)

Marks Aurēlijs Antonīns augusts (Marcus Aurelius Antoninus Augustus, 121.-180.) - filosofs stoiķis (Epiktēta sekotājs), Romas imperators.

Dzimis kā Marks Annijs Katīlijs Sevērs (Marcus Annius Catilius Severus) 121. gada 26. aprīlī Romā, patriciešu Annija Vēra (Annius Verus) un Domīcijas Lucillas (Domitia Lucilla) ģimenē. Māsa Faustīna (Annia Cornificia Faustina). Guvis lielisku klasisko izglītību. 138. gada 5. decembrī iecelts par kvestoru. Šajā pašā gadā saderinājās ar Pija Antonīna meitu Faustīnu (Faustina). 139. gadā, pēc tēva nāves, Pijs viņu adoptēja, Markam nomainot vārdu uz Marks Elijs Aurēlijs Vērs cēzars. 140. gadā iecelts par konsulu (145. gadā kļuvis par konsulu otru reizi). 145. gadā apprecējies, laulībā vismaz 13 bērni, no kuriem pilngadību sasniedza tikai dēls Kommods (Commodus) un meita Lucilla (Lucilla). Ap 146. gadu sācis nopietni pievērsties filosofijai (ar ko aizrāvās jau pusaudža gados), uzaicinot par skolotājiem ievērojamākos tā laika domātājus (Klaudiju Maksimu, Kvintu Jūniju Rustiku u.c.). 161. gada 1. janvārī kļuva par konsulu trešo reizi (kopā ar savu audžubrāli Lūciju Vēru) ar tribūna varu (t.i. karaspēka imperatora varu). Pēc Pija nāves abi konsuli pārvaldīja valsti kopā, bet pēc Lūcija nāves 169. gadā Marks Aurēlijs valdīja viens. Lielu uzmanību pievērsa valsts tieslietu sistēmas sakārtošanai (ne tik daudz ieviešot ko jaunu, cik sakārtojot un padarot efektīvāku esošo). Centās veicināt Senāta lomas palielināšanos, atgriešanos pie klasiskās antīkās kultūras vērtībām. Kaut izcēlās ar miermīlīgo raksturu, pienākuma spiests 178. gadā personiski vadīja karagājienu pret ģermāņiem. Pēc vairākām spožām uzvarām mira 180. gada 17. martā (it kā mēra epidēmijā) armijas nometnē Vindobonā (mūsd. Vīne).

Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi". Viņa traktējumā stoicisms pieņem reliģiski mistisku iezīmi. Dievu uzskata par visa pastāvošā pirmpamatu, pasaules saprātu, ar kuru pēc ķermeņa nāves saplūst jebkura individuālā apziņa. Raksturīgs fatālisms, lēnprātības un askētisma sludināšana. Aicināja pilnveidoties tikumiski, iedziļināties sevī un izzinot fatālo nepieciešamību, kas valdot pār pasauli.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964. - 257.-258. lpp.
  • Richard P. Duncan-Jones. The impact of the Antonine plague. // Journal of Roman Archaeology. Band 9, 1996, S. 108–136
  • Anthony R. Birley. Mark Aurel. Kaiser und Philosoph. - Beck: München, 1977, ISBN 3-406-06760-3
  • Marc Aurel. Der Reiter auf dem Kapitol. / Detlev von der Burg Hrsg. - Hirmer: München, 1999, ISBN 3-7774-8340-0
  • Jörg Fündling. Marc Aurel. Kaiser und Philosoph. - Primus Verlag: Darmstadt, 2008, ISBN 978-3-89678-609-8
  • Cornelius Motschmann. Die Religionspolitik Marc Aurels. - Franz Steiner Verlag: Stuttgart, 2002, ISBN 3-515-08166-6
  • Klaus Rosen. Marc Aurel. - Rowohlt: Reinbek, 2004, ISBN 3-499-50539-8
  • Klaus Rosen: Die angebliche Samtherrschaft von Marc Aurel und Lucius Verus. Ein Beitrag der Historia Augusta zum Staatsrecht der Römischen Kaiserzeit. // Historiae Augustae Colloquia. Nov. Ser. I, Macerata 1991, S. 271–285.
  • Adrogans A.E. Marc Aurel als Kompassnadel. Lebenskunst in der Weltgesellschaft. - Norderstedt, 2004, ISBN 3-8334-1703-X
  • Pierre Hadot. Die innere Burg. Anleitung zu einer Lektüre Marc Aurels. - Eichborn: Frankfurt am Main, 1997, ISBN 3-8218-0642-7
  • Rutherford R.B. The meditations of Marcus Aurelius. A study. - Clarendon Press: Oxford, 1989, ISBN 0-19-814755-4
  • Pierre Grimal. Marc Aurèle. - Paris, 1991
  • Марк Аврелий. Размышления. / Пер. и прим. А.К. Гаврилова - Наука: Ленинград, 1985, 245 стр.
  • Гаджикурбанова П. А. «Философские медитации» Марка Аврелия. // MegaLing–2008. Горизонты прикладной лингвистики и лингвистических технологий: Докл. междунар. научн. конф. 24–28 сент. 2008 г., Украина, Крым, Партенит. Симферополь, 2008. С. 42–43.
  • Марк Аврелий. К себе самому. / Пер. В. Б. Черниговского. - Алетейа-Новый акрополь: Москва, 1998, 224 стр.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Antonīns_Marks_Aurēlijs&oldid=25886"