Rekrutēšanas klausība

Rekrutēšanas sistēma - bruņoto spēku veidošanas sistēma, kad katrai valsts provincei vajadzēje dot bruņoto spēku papildināšanai noteiktu skaitu rekrūšu, līdz ar to dienestam nebija pakļauti visi veselie vīrieši, kā vispārējā karaklausībā, bet tikai daļa.

Krievijas impērijā rekrutēšanu ieviesa 1705. gadā, un rekrtēšanai bija pakļauti visi nodevu ļaudis (даточные люди), t.i. nodevu kārtām (податные сословия) piederīgie - zemniecība, mietpilsoņi u.c., - un tai bija pakļauti visi 15-20 gadu vecumu sasniegušie vīrieši (līdz 1708. g.), kuru kārta nebija atbrīvota no dienesta. Līdz 1726. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 20-30 gadus veci vīrieši, līdz 1855. gadam rekrutēšanai bija pakļauti 17-30 gadus veci vīrieši. Ja no kādas teritorijas nevarēja savākt pietiekamu rekrūšu skaitu, vietējai administrācijai nācās trūkstošo kompensēt, maksājot naudā. No rekrutēšanas bija atbrīvoti dienesta muižnieki (1762.), vēlāk arī tirgotāji, goda pilsoņi, Baznīcas kalpotāji un vēl vairākas iedzīvotāju kategorijas. Rekrutēšanai pakļautie dzimtcilvēki tika atbrīvoti no dzimtbūšanas. Sākotnēji dienests bija uz mūžu. 1793. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 25 gadiem, 1834. gadā – līdz 20 gadiem, 1855. gadā – līdz 7 gadiem. Rekrutējamo skaits mainījās, taču parasti rekrutēja 5-7 vīriešus no 1000 "dvēselēm" (atbilstoši dvēseļu revīzijas datiem). Vidzemes guberņā rekrūšu sistēmu ieviesa 1793. gadā (3-5 rekrūši no 1000 dvēselēm). Sākot ar 1831. gadu rekrutēšana notika katru gadu. 1874. gadā Krievijas impērijā rekrutēšanu aizstāja ar vispārējo karaklausību.

Skat. arī rekrūšu lāde

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 124. lpp.