Ortega i Gasets Hosē
Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883.-1955.) – domātājs, literāts.
Dzimis 1883. gada 5. maijā Madridē. Bērnību pavadīja El Eskorialā, Kordobā, El Paulo (Malaga) un Madridē. Andalūzijā jezuītu koledžā tika pilnībā apgūta grieķu un latīņu valoda. 1897. gadā Ortega uzsāka mācības Deusto universitātē Bilbao filosofiju, literatūru un tiesībzinātnes. 1898. gadā viņš pārgāja uz Madrides Centrālo Universitāti, bet pēc gada nolēma atteikties no tiesībzinātņu studēšanas, lai pilnībā koncentrētos filozofijas mācībām. 1902. gadā ar izcilību beidza universitāti un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju "1000. gada bailes (Vienas leģendas kritika)". No 1905. gada, trīs gadu garumā, Ortega turpināja studijas Vācijā - Leipcigas, Berlīnes, Mārburgas universitātēs (Zimmela, Koena, Natorpa lekcijas), kur Nikolajs Hartmans bija Ortegas mācību un istabas biedrs studentu kopmītnē. 1910. gadā Gasets tika izraudzīts par Madrides Centrālās Universitātes Metafizikas katedras vadītāju, turpinot bez maksas pasniegt psiholoģiju, loģiku un ētiku Madrides Augstskolā. Apprecējās ar Rozu Spotorno (Rosa Spottorno). No 1902. gada sāka aktīvi publicēties presē. 1913. gadā Ortega nodibināja Spānijas Politiskās Izglītības Līgu. 1914. gadā Hosē Ortega publicēja savu pirmo grāmatu: „Pārdomas par Donu Kihotu” (Meditationes del Quijote) un nolasīja savu slaveno lekciju „Vecā un jaunā politika” (Vieja y nueva politica), kurā viņš izklāstīja tā laika jauno intelektuāļu pozīciju saistībā ar Spānijas politiskajām un morāles problēmām. 1915. gadā, sadarbojoties ar Asorino un Peresu, Ortega nodibināja žurnālu „Spānija”, bet 1917. gadā, sadarbojoties ar N.M. de Urgoiti, sāka izdot avīzi „El Sol”. 1923. gadā izdeva pirmo no astoņiem filozofijas darbu sējumiem „Novērotājs” („El Espectador”) - tā paša gada decembrī, kad ģenerālis Primo de Rivera pasludināja sevi par Spānijas diktatoru, Gasets, tāpat kā citi profesori, atteicās no sava amata universitātē. 1923.–1936. gados filozofiskā "Rietumu žurnāla" izdevējs. Kopš 1936. gada Ortega dzīvojs Francijā, Holandē, Argentīnā un Portugālē. Sākot ar 1945. gadu, uz ilgu laiku apmetās Madride un kopā ar Hulianu Mariasu dibināja "Humanitāro zinātņu institūtu", kurā lasīja lekciju kursu "Par vispārējās vēstures jaunu interpretāciju". Lasīja lekcijas arī ASV (1949.), Vācijā un Šveicē (1949. un 1951.), Anglijā (1954.) un pēdējo – Venēcijā 1955. gadā.
Savos uzskatos balansēja kur starp nīčeāniskas ievirzes dzīves filosofiju un eksistenciālismu. Interešu centrā pamatā bija sociālas problēmas. Savos darbos "Mākslas dehumanizācija" (1925.) un "Masu sacelšanās" (1929.) definēja "masu sabiedrības" galvenos pamatprincipus. Par "masu sabiedrību" dēvēja to garīgo atmosfēru, kas izveidojās XX gs. pirmajā pusē Rietumos, sabiedriskajiem institūtiem birokratizējoties un tirgus attiecībām pārņemot visu veidu sociālo saskarsmi starp personām, kā rezultātā veidojas sabiedrisku kontaktu sistēma, kurā indivīds vairs ir tikai statists, kā no ārienes uzspiestas lomas izpildītājs, bezpersoniska pūļa anonīma daļiņa. Ortegato uzskatīja par neizbēgamu procesu kapitālistiskajā sabiedrībā, tai attīstoties, un izeju saskatīja jaunas aristokrātiskas elites slāņa izveidošanā, tādu personību uznākšanā avanscēnā, kas spēj veikt patvaļīgu "izvēli" un vadās no tieša "vitāla impulsa" (Nīčes "varas gribai" tuva kategorija). Racionālismu uzskatīja par "masu sabiedrībai" raksturīgu un aicināja atgriezties pie pirms tā valdījušā iracionālisma.
Literatūra par šo tēmu
- Okams Viljams. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 308. lpp.
