Fičīno Marsīlio
Marsīlio Fičīno (lat. Marsilius Ficinus, it. Marsilio Ficino, 1433.–1499.) - garīdznieks, teologs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas vadītājs.
Dzimis 1433. gada 19. oktobrī Filjinē-Valdarno, pie Florences, dabaszinātnieka ģimenē. Jau pusaudža gados aizrāvās ar filosofiju un ap 1462. gadu kļuva par atzitu Florences Platona akadēmijas līderi. 1473. gadā ordinēts par priesteri un turpmāk ieņēma virkni visai svarīgu amatu, līdz kļuva par kanoniķi (t.i., Florences katedrāles pārzini). Bija neoplatoniķis entuziasts, sapņotājs, kas dzīvi bagātināja ne tikai ar kalpošanu Dievam, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar liras spēli, antīko filosofiju un paša poētisko jaunradi. Aizrāvās ar astroloģiju, demonoloģiju un maģiju, par ko viņu ne reizi vien sauca uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču jāatzist, inkvizīcijas interese bija visai pamatota, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju un maģiju. Miris 1499. gada 1. oktobrī Karedži, netālu no Florences.
"Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) simpātisks teologs, izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”[1] Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka pagāniskā filosofija un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.
