Romiešu tiesības

Romiešu tiesības - (an. Roman law, vc. romisches Recht, kr. римское право) - tiesību sistēma Senajā Romā.

Senākajā periodā pamatā bija kvirītu tiesības, no kurām attīstījās Divpadsmit tabulu likumi, kas ir visu turpmāko romiešu tiesību pamatā. Maģistrāti - sevišķi prētori -, vēlāk radīja jaunu privāttiesību sistēmu: prētora tiesības. Liela nozīme šīs tiesību sistēmas ģenēzē mija juristiem, kas izstrādāja un noformulēja galvenos jēdzienus, principus, institūtus un formas. Romiešu tiesības tika sadalītas publiskajās un privātajās. Publiskās tiesības regulēja varas institūciju un amatpersonu darbību, privātās - pilsoņu tiesiskās attiecības. Savukārt privāttiesības iedalījās: 1) Romas pilsoņu tiesībās (ius civile), prētora tiesībās (ius praetorium), kas attiecās tikai uz Romas pilsoņiem; 2) tautu tiesībās (ius gentium), kas attiecās uz nepilsoņiem un ārzemniekiem. Publiskās tiesības beidza darboties līdz ar valsts sabrukumu, bet privāttiesības lielā mērā tika pārņemtas vēlākajās tiesību sistēmās Rietumeiropā.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 157. lpp.