Sensimons de Ruvruā Anrī Klods
Anrī Klods de Ruvruā, Sensimonas grāfs (Claude Henri de Rouvroy, Comte de Saint-Simon, 1760.-1825.) - grāfs, utopiskais sociālists, sensimonisma mācības izveidotājs.
Dzimis 1760. gada 17. oktobrī Baltazara Anrī de Ruvruā de Sensimona (1721.-1783.), Sandrikuras marķīza ģimenē. Guvis lielisku pamatizglītību mājās (tā skolotājs bija Dalambērs). 20 gadu vecumā iestājās militārajā dienestā un devās līdzi Lafaijetas marķīzam (marquis de Lafayette) uz Ameriku piedalīties Ziemeļamerikas koloniju neatkarības karā. Pēc 5 gadu dienesta un kaujām, kritis gūstā, atbrīvots tikai pēc pamiera noslēgšanas. Devās uz Meksiku piedāvāt savu Atlantijas-Klusā okeāna kanāla projektu, tačū neguva atbalstu. Atgriezies Francijā, kļuva par Mecas cietokšņa komandantu. Pēc laika demobilizējies, devās uz Holandi organizēt franču-holandiešu koalīciju pret Lielbritānijas ekspansiju pasaules jūrās. Neguvis atbalstu, devās uz Spāniju ar Madrides-Vidusjūras kanāla projektu. Lielās franču revolūcijas laikā atgriezās dzimtenē, 1790. gadā bija dzimtās municipalitātes mērs. Politiskajos uzskatos pieslējās jakobīņiem. Laikā, kad tika tirgoti nacionalizētie īpašumi, ar spekulācijām guva ļoti lielu peļņu, taču ātri notrieca visu naudu un nonāca pilnīgā trūkumā. Savas bagātības laikā viņš bija augstsirdīgs mecenāts, tuvāk iepazinās ar Politehniskās skolas zinātniekiem, devīgi palīdzēja jauniem mediķiem, inženieriem. Viņa literārā darbība sākās Napoleona Bonaparta konsulāta laikā, un savos darbos Sensimons pieprasīja turpināt revolūciju, kas pēc viņa domām, vēl nebija pabeigusi savu darbu. 1801. gadā apprecējās (Alexandrine de Champgrand). Pēc Napoleona krišanas, Sensimons vīlies uzstājās kā revolūcijas pretinieks. Politikā neiesaistījās, visu brīvo laiku veltot savu teoriju attīstīšanai. Miris 1825. gada 19. maijā Parīzē.
Savos uzskatos uzstājās pret deismu un "ideālismu", tiem pretstatot "fizicismu". Atzinīgi vērtēja viduslaikus. Pēc viņa uzskatiem, viduslaiki pazinuši un izmantojuši organizāciju, kā pats Sensimons izsakās, «pozitīvu» iekārtu. «Pozitīvs» viņu uztverē nozīmē stabilu, izturīgu, kaut ko tādu, kam piemīt autoritāte; «pozitīvisms> apzīmē disciplīnu, cilvēku pakļaušanos zināmai noteiktai kārtībai un ticībai. Sensimons cildina katoļu Baznīcu, bet piešķir savam raksturojumam zināmu voltēriska cinisma pieskaņu. Viņš saka: «Bija izgudrota baznīcas un, pāvesta nemaldība, viltus dekretālijas un milzīgi daudz citu, ārkārtīgi labu izgudrojumu, tāpēc ka tie nostiprināja Eiropas sabiedrību, kas kļuva par cilvēces slavu un cerību.» - «Tagad visiem, kas filozofiski domā, ir skaidrs, ka bija nepieciešams koncentrēt bagātības materiālo spēku garīdzniecības rokās, lai pakļautu sabiedrības kareivisko virzienu zinātniskajam, lai pakļauti eiropiešu mežonīgās kaislības viņu garīgajai apdāvinātībai.» Jo vairāk Sensimons pievērsās sabiedrības organizācijas nepieciešamībai, jo skeptiskāks kļuva savās domās par revolūciju. Tā bijusi skanīgu runu, politisku triku pārblīvēta, bet neesot sasniegusi savu īsto mērķi, nav ļāvusi triumfēt jaunajiem komersantiem, zinātniekiem, praktiķiem, rūpniekiem, izgudrotājiem, izveicīgiem meistariem un strādniekiem. Tai esot bijusi tikai negatīva nozīme, jo to realizējuši abstrakta prāta cilvēki, juristi un metafiziķi, kuru stiprā puse bijusi seno novecojušos iestādījumu un jēdzienu kritika un apkarošana, bet paši viņi nav spējuši radīt nekā pozitīva. Viņu sludinātajām dogmām - tautas suverenitātei, politiskai brīvībai - pašām par sevi neesot nekādas vērtības. Tās ir tikai formulas, kas radušās cīņā ar dievišķās varas teoriju, galējība, kas radīta, lai apkarotu galējību. Kad cīņa nobeigta, tad tādi līdzekļi vairs neesot nepieciešami. Demokrātija, un brīvība ir tukši vārdi; tie sola, bet tomēr nedod nekāda labuma zemākajām šķirām. Nepieciešamas labvēlīgi noskaņotas spēcīgas "organizācijas", kas aizsargātu, nomierinātu tautas masas un dotu tām darbu. Balstoties uz determinismu, attiecināja to uz cilvēku sabiedrības attīstību un sevišķu uzmanību veltīja vēsturiskās likumsakarības idejas pamatošanai. Uzskatīja, ka vēsture ir tāda pat zinātne kā dabaszinātnes. Par sabiedrības attīstības virzošajiem spēkiem uzskatīja zinātņu, morāles un reliģijas progresu, kur attiecīgi, katra jauna sociālā sistēma ir solis uz augstāku attīstību. Vēsture pārdzīvojot trīs attīstības fāzes: teleoloģisko (reliģijas dominante, kas aptver verdzības un feodālo sabiedrību), metafizisko (teleoloģiskās sistēmas sabrukums, tās vietā nākot zināšanām) un pozitīvo (nākotnes sabiedrības iekārta, kuras pamatā ir zinātniskā doma). Process esot viļņveidīgs - t.s. viļņveidīgā progresa teorija, - pozitīvajam laikmetam seko pārtraukums, milzīga krīze, kuras vietā savukārt nāk jauns pozitīvs laikmets. Viņš runā par nepieciešamību pāriet pie jauna "pozitīvisma", pie jaunas sociālās iekārtas - nevis turpināt revolūciju, bet gan to noslēgt, izbeigt. Viņš runā par nepieciešamību pāriet pie jauna pozitīvisma, pie jaunas organiskas iekārtas. Šī jaunā iekārta nedrīkst būt nedz anarhiska, nedz demokrātiska. Atkal jāparādās hierarhijai, bet jaunie sabiedrības vadoņi, jaunie hierarhi vadīsies no pavisam citiem principiem nekā viduslaiku hierarhi, no pilnīgākas zinātnes principiem. Sabiedrības priekšgalā jānostājas industrijas "ģēnijiem", kurus virzīs zinātnieki. Nākotnes sabiedrība pēc viņa domām būs uz zinātniskiem pamatiem organizēta industrializēta sabiedrība, saglabājot privātīpašumu un sabiedrības dalījumu šķirās. Vadošās nozares būs zinātne un rūpniecība, savukārt rūpnieku šķirā ietilps gan rūpnīcu īpašnieki, gan strādnieki, jo rūpniecība tiks strukturizēta un organizēta sabiedrības vairākuma interesēs. Visiem jānodrošina iespēju strādāt, katrs strādās atbilstoši savām spējām un prasmēm. Visas tautas agri vai vēlu izveidos vispasaules asociāciju. Kad jaunās sabiedrības pamati būs nostiprinājušies, to vainagos jauna reliģija, kas savukārt apvienos zinātnes un morāles pamatprincipus. Jaunajā pozitīvajā laikmetā ne tikvien apvienosies visas ticības, bet arī būs aizliegtas visas maldu mācības, visas atšķirības iztul¬kojumos. Iecietība ticības lietās, sirdsapziņas brīvība pazudīs, jo tas nav nekas cits kā jēdzienu anarhija. Jaunajā sabiedrībā būs jauns dogmatisks kodekss, kas balstīsies uz zinātnes uzstādītajām aksiomām. Galvenie darbi: "Ženēvas iedzīvotāju vēstules laikabiedriem" (Lettres d'un habitant de Genève, 1803.), "Zinātne par cilvēku - apcerējums" (1813.-1816.), "Darbs par vispasaules pievilkšanas spēku" (1821.-1822.), "Par rūpniecības sistēmu" (Le Système industriel, 1821.), "Rūpnieku katehisms" (Le Catéchisme des industriels, 1824.), "Jaunā kristietība" (Le Nouveau Christianisme, 1825.). Sensimons un viņa skola ļoti lielā mērā ietekmēja XIX gs. vēstures zinātnes koncepciju attīstību.
Literatūra par šo tēmu
- Sensimons de Ruvruā Anrī Klods. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 374.-375. lpp.
- Mathurin Marius Dondo. The French Faust. Henri de Saint-Simon. – Philosophical Library: New York, 1955
- Hegelianismus und Saint-Simonismus. / Hrsg. von H.-C. Schmidt am Busch, Ludwig Siep, H.-U. Thamer und N. Waszek. - Mentis: Paderborn, 2007 - 232 S. ISBN 3-89785-538-0
- Гладышев А.В. «Артисты», «легисты» и «буржуа» (К. А. Сен-Симон о творцах Французской революции) // Французский ежегодник 2001 : Annuaire d’etudes françaises. 2001. с. 266-279.
Resursi internetā par šo tēmu
- Saint-Simon and Saint-Simonism // Catholic Encyclopedia
- Caspar Hewett. Henri de Saint-Simon: The Great Synthesist.
