Sholastika
Sholastika (no gr. σχολαστικός, sholastikōs - "skolots, mācīts") - nosacīts humānistu izdomāts apzīmējums filosofijas paradigmai viduslaiku Rietumeiropā, kurai raksturīgākais bija izteikts intelektuālisms, antīkās filosofijas (Platons un it īpaši Aristotelis) un antīko zinātnisko koncepciju saskaņošana ar kristietības pamatpostulātiem, Svēto Rakstu pētniecība, analīze un traktēšana. Liela nozīme bija diskusijām par universālijām. Koncentrējās universitātēs un klosteros, izveidojot vairākas savstarpēji polemizējošas skolas (reālismu un nominālismu, tomismu, augustiniānismu, franciskānismu u.c.). Tiek periodizēta:
- agrīnā sholastika (IX-XIII gs.), kurai raksturīga neoplatonisma ietekme (Skots, Erigena, Anselms, Avicenna, Averoess, Maimonids u.c.);
- klasiskā sholastika (XIV-XV gs.), kurā dominē t.s. "kristīgais aristotelisms" (Alberts, Toms u.c.);
- vēlā sholastika (XV-XVI gs.), kurā galvenais bija teoloģiskie strīdi starp katoļu (Suarecs, Kaetanuss) un protestantu teologiem (Melanhtons) un kontrreformācija.
XIX gs. izveidojās neosholastika, kas apvienoja klasiskās kristīgās filosofijas skolas, tālāk pilnveidojot sholastisko tradīciju.
Literatūra
- Sholastika. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 375. lpp.
