Cunfte
Cunfte (vc. Zunft, kr. цех) - viena konkrēta amata biedru militāri saviesīga slēgta arodbrālība savstarpējai palīdzībai un sadarbībai, kopdzīves formu izkopšanai, savu biedru saimniecisko pozīciju atbalstīšanai, iekšējā tirgus aizsardzībai. Vispirms parādījās ap X gs. Itālijas pilsētās. Cunftē ietilpa vienas profesijas meistari ar savām ģimenēm, zeļļiem un mācekļiem, taču pilntiesīgi cunftes locekļi bija meistari, kuriem drīkstēja piederēt darbnīcas un kas paši strādāja savā darbnīcā, vadot palīgus: zeļļus un mācekļus. Katrai cunftei bija savi statūti (šrāgas), sava pašpārvalde, sava simbolika (karogs, ģerbonis), tiesības uz savu izstrādājumu tirdzniecību savā pilsētā (šī aroda amatnieki no malas bez cunftes ziņas nevarēja konkrētajā pilsētā ne strādāt, ne tirgot savus izstrādājumus). Tikai meistariem bija tiesības piedalīties šrāgu izstrādē un vēlēt cunftes vecāko eltermani, kas reprezentēja cunfti ģildē. Meistari vēlēja arī eltermaņa piesēdētājus, kasieri, cunftes dzīru pārzini u.c. amatpersonas. Cunftu ietvaros valdīja stingra disciplīna un darba noteikumu reglamentācija. Par šrāgu pārkāpšanu draudēja naudas sods vai pat izslēgšana no cunftes - izslēgtajam kļūstot par bītnieku, kam atņēma tiesības nodarboties ar amatu pilsētas robežās. Mazinoties garīgo ģilžu nozīmei XIV gs., cunftes pārņēma svarīgākās ģilžu sociālās funkcijas savu nelaimē nonākušo biedru apgādi. Panīka līdz ar manufaktūru parādīšanos un lielražošanas elementu attīstību, līdz pilnībā likvidētas XIX gs. otrajā pusē praktiski visās Eiropas zemēs.
Rīgā pirmā zināmā ir zeltkaļu cunfte, kuras šrāgas tika apstiprinātas 1360. g. Vēlāk apstiprināja kalēju, vadmalnieku, mucenieku, mūrnieku, maiznieku u.c. cunftu šrāgas.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 186. lpp.
