Templiešu ordenis

No ''Vēsture''
Versija 2011. gada 7. marts, plkst. 06.10, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Templiešu ordenis
Schwertbruderorden Crest.png Siegel Tempelritter.png
dibināts 13.01.1129.

Trojas koncils

likvidēts 22.03.1312.

Vjennas koncils

devīze Beaucéant!
tērps
  • balta mantija ar sarkanu krustu
sizerens

Kristus nabadzīgā karavīru brālība Zalamana Templī (Pauperes commilitones Christi Templique Solomonici) jeb Templiešu ordenis - XII gs. Palestīnā izveidots mūku-bruņinieku ordenis, kuram bija ievērojama politiska, militāra un ekonomiska loma Vidusjūras reģionā t.s. krusta karu laikā. Ap 1118. gadu Jeruzalemē grupa krustnešu - Igo de Peins (Hugues de Payns en Champagne), Žofruā de Sentomērs (Godefroy de Saint-Omer, comté de Flandre), Andrē de Monbārs (André de Montbard, originaire de la Bourgogne), Peijēns de Mondibjē (Payen de Montdidier, originaire de la Somme en Picardie), Ašambū de Sentamāns (Archambault de Saint-Amand), Žofruā Bizols (Geoffroy Bisol, originaire de Frameries dans le comté de Hainaut) un Rolāns no Provansas (Rolland, originaire du marquisat de Provence), kā arī divi cisterciešu mūki Konrads un Gundemars (Gondemare), - izveidoja brālību ar mērķi aizsargāt svētceļniekus no saracēņu un laupītāju uzbrukumiem ceļā uz Svēto Zemi, dodot solījumu dzīvot nabadzībā, pazemībā un tikumā, kā arī nepagurstoši cīnieties ar "neticīgajiem". Brālībā sāka uzņemt jaunus brāļus no augstākās bruņniecības, piemēram, 1220. gadā Anžū grāfu Fulku (Foulque, comte d'Anjou) un 1224. gadā Šampaņas grāfu Tibo (Thibaut IV de Blois, comte de Champagne). Jeruzalemes karalis Balduins II (Baudouin II de Bourcq) atvēlēja brālībai vienu no ēkām savas pils (kas bija ierīkota Al-Aksas mečetē) dienvidu spārnā, Tempļa kalnā. 1129. gada 13. martā brālība Trojas koncilā (Concilio di Troyes) tika apstiprināta kā mūku bruņinieku ordenis, ar tai rakstītiem Sv. Bernarda no Klervo (Saint Bernard de Clairvaux) statūtiem. Hugo devās uz Eiropu pēc atbalsta un atgriezās Jeruzalemes karalistē 300 bruņinieku priekšgalā. Pateicoties jaunpienācējiem ordenis vienā mirklī pārvērtās par spēcīgu militāro organizāciju. Paplašinājās Ordeņa darbības lauks: kristiešu valstu Svētajā Zemē robežu apsardze un paplašināšana, dumpju apspiešana iekarotajās zemēs u.c. Visai īsā laikā Ordeņa rīcībā bija virkne piļu un cietokšņu, kā arī plaši valdījumi Eiropā (iestājoties Ordenī, neofits visu savu mantu nodeva brālībai). Ordenim piešķīra tiesisko imunitāti - par noziegumiem ordeņa brāļus varēja tiesāt tikai Ordeņa tiesa, - tas bija atbrīvots no visu veidu nodokļiem un nepakļāvās ne laicīgajiem, ne klēra valdniekiem, uz kuru zemes atradās, kā vien tikai Romas pāvestam. Bez tam Ordenis saņēma oficiālu atļauju finanšu operācijām - aizdevumi, kreditēšana, ķīlu zīmes, - izveidojot tā laika Eiropā lielāko vienoto banku tīklu, kas kļuva par templiešu pamatnodarbi pēc tam, kad 1291. gadā krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti. Pēc daudzām sūdzībām 1307. gada 13. oktobrī Francijas karalis Filips Skaistais (Philippe IV le Bel) pavēlēja apcietināt Templiešu bruņiniekus, apsūdzot tos herēzē. Lielākā daļa no arestētajiem templiešiem atzina, ka iniciācijas ceremonijas laikā viņi nolieguši Kristu u.c. zaimojuši. 1312. gada Vjennas koncilā (Concilio di Vienne) Ordeni atzina par herēzes perēkli un likvidēja, tā īpašumus nododot citiem mūku bruņinieku ordeņiem. Tikai Portugāles karalistē Ordenis saglabājās neskarts, tikai mainot nosaukumu. Pēc Ordeņa likvidēšanas lielākā daļa tā brāļu pievienojās citiem ordeņiem vai kļuva par lajiem. XVIII gs. līdz ar brīvmūrniecības popularitātes vilni, radās milzums baumu, leģendu un mītu, ka pagrīdē ordenis turpinājis pastāvēt, un brīvmūrnieki esot templiešu pēcteči, templiešu dārgumi noslēpti Ziemeļamerikā vai Livonijā u.tml. izdomājumus.

Nosaukums citās valodās:

  • franciski: Pauvres Chevaliers du Christ et du Temple de Salomon, arī Ordre du Temple vai Les Templiers
  • vāciski: Arme Ritterschaft Christi vom salomonischen Tempel , arī Templerorden, Tempelritter vai Tempelherren
  • angliski: Poor Fellow-Soldiers of Christ and of the Temple of Solomon, arī Order of the Temple vai Knights Templar
  • krieviski: Нищенствующие рыцари Христа и Храма Соломона, arī Тамплиеры

Galerija

  • ordeņa simbolika vitrāžā

  • ordeņa hierarhijas shēma

  • brāļi bruņinieki

  • brālis bruņinieks

  • brālis bruņinieks

  • bruņinieka ietērps (XII gs.)

  • bruņinieka ietērps (XIII gs.)

  • bruņinieka ietērps (XIII gs.)

  • templiešu un joanītu bruņinieki

  • Krakas cietokšņa drupas

Literatūra

  • Barber, Malcolm. The New Knighthood: A History of the Order of the Temple. - Cambridge University Press, 1994. ISBN 0-521-42041-5.
  • Barber, Malcolm. The Trial of the Templars, 1st edition. - Cambridge University Press, 1978. ISBN 0-521-45727-0
  • Barber, Malcolm. The Trial of the Templars, 2nd edition. - Cambridge University Press, 2006. ISBN 978-0-521-67236-8
  • Barber, Malcolm. Supplying the Crusader States: The Role of the Templars. / Kedar: The Horns of Hattin. Jerusalem and London, 1992, 314-326.
  • Burman, Edward. The Templars: Knights of God. - Destiny Books, 1986. ISBN 0-89281-221-4.
  • Frale, Barbara. The Chinon chart—Papal absolution to the last Templar, Master Jacques de Molay. // Journal of Medieval History, 2004, 30 (2),: 109–134. DOI:10.1016/j.jmedhist.2004.03.004.
  • Newman, Sharan. The Real History Behind the Templars. - Berkeley Publishing Group, 2007. ISBN 978-0-425-21533-3.
  • Nicholson, Helen. The Knights Templar: A New History. - Sutton, 2001. ISBN 0-7509-2517-5
  • Read, Piers Paul. The Templars. - Da Capo Press, 1999. ISBN 0-306-81071-9
  • Ле Гофф Ж. Цивилизация средневекового Запада. - М., 1992
  • Ли Генри-Чарльс. История инквизиции в Средние века. Т.2. - С-Пб., 1912
  • Лозинский С. Г. Средневековые ростовщики. - Петроград., 1923
  • Поттешер Ф. Знаменитые судебные процессы. - М., 1985
  • Черняк Е. Б. Судьи и заговорщики. - М., 1984. - С. 13-17
  • Malcolm Barber. Die Templer. Geschichte und Mythos. - Winkler, Düsseldorf 2005, ISBN 3-538-07215-9
  • Marie-Luise Bulst-Thiele. Sacrae domus militiae Templi Hierosolymitani magistri. Untersuchungen zur Geschichte des Templerordens. - Vandenhoeck & Ruprecht, Göttingen 1974, ISBN 3-525-82353-3
  • Andreas Beck: Der Untergang der Templer. Größter Justizmord des Mittelalters? - Herder, Freiburg 2005, ISBN 3-451-05576-7
  • Alain Demurger. Die Templer. Aufstieg und Untergang; 1120–1314. - Beck, München 2000, ISBN 3-406-38553-2
  • Alain Demurger. Die Ritter des Herrn. Geschichte der geistlichen Ritterorden. - Beck, München 2003, ISBN 3-406-50282-2
  • Alain Demurger. Der letzte Templer. Leben und Sterben des Großmeisters Jacques de Molay. - Beck, München 2005, ISBN 3-406-52202-5
  • Kaspar Elm. Der Templerprozeß (1307–1312. / Alexander Demandt (Hrsg.). Macht und Recht. Große Prozesse in der Geschichte, (Beck'sche Reihe; Bd. 1182). - Beck, München, 1996, ISBN 3-406-39282-2
  • Michael Hesemann. Die Dunkelmänner. Mythen, Lügen und Legenden um die Kirchengeschichte. - St. Ulrich, Augsburg, 2007, ISBN 3-86744-016-6
  • Templariusze. Historia i mit. Katalog wystawy. / Slawomir Majoch, Muzeum Okręgowe, Toruń, 2004, ISBN 83-87083-72-0

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Templiešu_ordenis&oldid=32754"