Bermonts Pāvels
Pāvels Bermonts-Avalovs (Павел Михайлович Бермондт-Авалов) - virsnieks, Rietumu brīvprātīgo armijas komandieris 1919. gadā.
Biogrāfija ļoti neskaidra, vairāk zināma no paša memuāriem. Dzimis 1887. gada 4. martā Tiflisā, Krievijas impērijā, karaima Rafaila Bermonta (Рафаил Бермондт) ģimenē.
Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā pieņemts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска). 1904. gadā kā brīvprātīgais uzsācis karadienestu šajā pulkā, piedalījies Krievijas-Japānas karā, saņēmis praporščika dienesta pakāpi, apbalvots ar 3. un 4. pakāpes Jura krustu. 1905. gadā kristījies pareizticībā. 1906. gadā pārcelts dienēt Usūrijas kazaku divizionā (Уссурийский казачий дивизион), 1908. gadā Bermontam piešķirta horunžija dienesta pakāpe. 1909. gadā kornets Pēterburgas 1. ulānu pulkā (Санкт-Петербургский 1-й уланский полк). Piedalījies I Pasaules karā, 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko (Мищенко Павел Иванович) adjutants. Septiņas reizes ievainots, paaugstināts par rotmistru, apbalvots ar 4. pakāpes Sv. Annas ordeni un Sv. Annas zobenu "Par drosmi".
Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts par 1. ulānu pulka komandieri. Demobilizējies. 1918. gadā kā pulkvedis darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. 1918. gada ziemā piedalījies kaujās pret ukraiņu nacionālajiem spēkiem (t.s. petļuriešiem), pēc sakāves nonācis cietumā. Līdz ar citiem ieslodzītajiem krievu virsniekiem, Vācijas impērijas armijai atstājot Ukrainu, pārvests uz Vāciju. Tur Zalcvēdeles (Salzwedel) karagūstekņu nometnē saņēmis atļauju vākt brīvprātīgos karadarbībai pret lieliniekiem. 1919. gada jūlijā pārvedot brīvprātīgo vienību uz Jelgavu, sāka tur organizēt vienības, kam bija jāiekļaujas ģenerāļa Judeniča (Юденич, Николай Николаевич) komandētajā Rietumkrievijas brīvprātīgo armijā. 1919. gada oktobrī sāka parakstīties kā "Bermonts-Avalovs", apgalvojot, ka viņu adoptējis kņazs Mihails Avalovs (Михаил Антонович Авалов). 1919. gada 21. septembrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no komandiera pienākumu pildīšanas, paziņoja par Rietumu brīvprātīgo armiju kā neatkarīgu armiju, bet oktobrī uzsāka karadarbību pret Latvijas bruņotajiem spēkiem (t.s. Bermontiāde). Rezultātā Bermonta vadītā armija tika sakauta un secembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. Pats Bermonts kopš 1. decembra sāka dēvēties par ģenerālmajoru (генерал-майор).
Dzīvoja Hamburgā. 1915. gadā izdeva memuārus "Karagājiens pret boļševismu" (Im Kampf gegen den Bolschevismus), aktīvi līdzdarbojās krievu emigrācijas dzīvē. 1933. gadā kļuva par Krievu nacionālās sociālistiskās atbrīvošanās kustības (Русское национальное освободительное социалистическое движение) vadītāju. Pēc organizācijas aizliegšanas izveidoja Krievijas nacionālsociālistisko kustību (Российское Национал-cоциалистическое движение). 1936. gadā aizturēts un ieslodzīts sakarā ar apsūdzību par finanšu līdzekļu izsaimniekošanu. Pēc pusotra gada ieslodzījumā izraidīts uz Itāliju, no kurienes pārcēlās uz dzīvi sievas īpašumos Dienvidslavijā. 1941. gadā pēc ģenerāļa Simoniča apvērsuma emigrēja uz ASV. Miris 1974. gada 27. janvārī Ņujorkā.
Literatūra par šo tēmu
- Валерий Клавинг. Гражданская война в России: Белые армии. - Военно-историческая библиотека: Москва, 2003
Resursi internetā par šo tēmu
- Bermondt (Fürst Awaloff), Paul Michailowitsch - bundesarchiv.de
- General Pawel Michailowitsch Fürst Awaloff - Auktion : Orden, Geschichtliche Sammlungsstücke aus aller Welt
- Bermondt-Avaloff Pavel. Im Kampf gegen den Bolschevismus. Erinnerungen von General Fürst Awaloff, Oberbefehlshaber der Deutsch-Russischen Westarmee im Baltikum. - Verlag von J.J. Augustin: Glückstadt/Hamburg, 1925
