Ptolemajs
Ptolemejs (lat. Ptolemaeus) jeb Ptolemajs Klaudijs (sgr. Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos; ~100.–178. g.p.m.ē.) - dabaszinātnieks, astronoms, ģeogrāfs, pirmās zināmās Eiropas kartes sastādītājs.
Dzimis Ptolemaidā, Romas impērijas Ēģiptes provincē, jopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas. Spriežot pēc visa, tā vecāki nāca no grieķu pārceļotājiem, bet nomen (dzimtas vārds) Klaudiji liecina, ka bija Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i. 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c.
Balstoties uz Aristoteļa mācību, Ptolemejs izveidoja debess ķermeņu kustības matemātisko teoriju. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apt. 150. g.p.m.ē. izvirzīja Nīkejas Hiparks), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ap 140. gadu Ptolemejs Aleksandrijā izveidoja ģeocentrisko planētu kustības teoriju un publicēja savā astronomijas traktātā 13 grāmatās „Mēgiste” (lat. Almagest) 1000 zvaigžņu katalogu. Savā 8 sējumu darbā Geōgraphikē hyphēgēsis ("Ģeogrāfijas mācība") sniedz ap 8000 dažādu ģeogrāfisku punktu koordinātes pēc garuma un platuma (nulles meridianu izvēlējās caur Kanāriju salām), kopā ar Agatadēmona zīmētajām kartēm satur visu tai laikā zināmo informāciju par pasauli, ieskaitot arī latviešu historiogrāfiju interesējošo Baltijas jūras austrumu piekrasti (līdz mūsu dienām saglabājušies nevis šo karšu oriģināli, bet gan tikai XII un XIII gs. latīņu valodā sastādītas kopijas). Daļu viņa kartēs minēto cilšu nosaukumu piedēvē baltiem: galindae, sudini, borusci, veltae; ir mēģināts identificēt virkni hidronīmu, piemēram, Vistula (Visla), Rhudon (Kuršu joma), Cherinus (Daugava) u.c. Vēlākos gadsimtos Ptolemeja ģeogrāfiskie priekšstati tika piemirsti, no jauna parādoties arābu ģeogrāfa Idrisi darbos, bet plašāku nozīmi ieguva XV gs. Darbos "ἁρμονική" ("Harmonija") un "Optika" apkopoja sava laika zināšanas šajās jomās.
Zināmākie darbi: „Matemātiskā sintakse”, „Tertabibloss".
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 6. lpp.
- Vecvagars M. Latvijas Vestures: Antikie un Bizantiskie Avoti. 11.-22. lpp.
- Клавдий Птолемей. Руководство по географии (отрывки). / Пер. С. К. Апта и В. В. Латышева. // Античная география. М., 1953. С. 286—323.
Resursi internetā par šo tēmu
- Mahoney M.S. Ptolemaic Astronomy in the Middle Ages. // Dictionary of the Middle Ages. / ed. J.R. Strayer
- The Ptolemaic Solution. // McConnell C.S. Models of Planetary Motion from Antiquity to the Renaissance.
- Claudius Ptolemy. Tetrabiblos.
- Птолемей Клавдий. География. Книга I.
- Птолемей Клавдий. География. Книга IV. Глава 5
- Птолемей Клавдий. География. Книга III
- Бронштэн В. А. Клавдий Птолемей. - Наука: Москва, 1985. 239 стр.
- Птолемей Клавдий. Альмагест: Математическое сочинение в 13 книгах. Пер. И. Н. Веселовского. - Наука: Москва, 1998
