Drakula

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 27. oktobris, plkst. 11.57, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vlads III Drakuls
Vlad III Drakula.jpg
Valda 1448., 1456.-1462. un 1476. g.
Kronēšana 1448.
Sieva  ? Korvina

(Ungārijas princese)

Bērni

dēls Mihna (145?.-1509.)
dēls ? (146?.-1482.)
dēls Vlads (146?.-1507.)

Karaliskais nams Drakuleštu dinastija
Tēvs Vlads II Drakuls
Māte Vasilisa

Moldāvijas gospodara meita

Brāļi

Mirča (1427.-1448.)
Radu (1438.-1475.)

Dzimis  ??.12.1431.
Sigišoarā
Miris  ??.01.1477.

Vlads III Drakuls, arī Vlads III Tepešs jeb Cepešs (rum. Vlad Drăcul, tautas valodā arī Drăculea – Drakona dēls; arī Draculia, Dracuglia, Draculue, Draculyam; angl. Vladislav III the Impaler; 1431.-1477.) – Valahijas (Muntenijas - Munteania) gospodars no Drakuleštu dinastijas 1448., 1456.-1462. un 1476. gados. Dzimis 1430. Vai 1431. gada (citos avotos minēti arī 1428. vai 1429. gadi) novembrī Sigišoarā (Segešvāra), Transilvānijas mazpilsētā. Trīspadsmit gadu vecumā Vlads tika aizvests uz Osmaņu impēriju kā ķīlnieks, un pavadīja tur 4 gadus. Atgriezies 1448. gadā pēc tēva nāves, Vlads III valdīja divus mēnešus: no oktobra līdz decembra sākumam, kad ungāru armija iebruka Valahijā, gāza no troņa Vladu III un tā vietā iecēla Vladislavu II Deneštu. Vlads III paglābās Moldāvijā. Pēc 1451. gada pārceļas uz dzīvi Ungārijā. Te, piedaloties karos un robežsadursmēs kā karaļa vasalis strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, uzņemoties komandēt aizvien lielākas karaspēka vienības. 1456. gadā ar ungāru karaspēka atbalstu Vlads III iebruka Valahijā, gāza no troņa Vladislavu II, un 22. augustā proklamēja sevi par Valahijas gospodaru. Lai nostiprinātu varu, tika veiktas virkne militāru soda ekspedīciju pret dumpīgiem bajāriem un citiem pretendentiem uz troni, kurās Vlads III plaši pielietoja iebiedēšanas un masu eksekūciju taktiku (reizēm pat liekot sodīt ar nāvi vairākus desmitus dumpinieku). Pirmajos divos-trijos valdīšanas gados viņš par dažādiem pārkāpumiem pavēlēja sodīt ar nāvi 11 lielbajārus, nomainot tos ar saviem ļaudīm (kas bija puse no lielbajāru skaita Valahijā). 1560. gadā tika atklāta visai plaša bajāru sazvērestība ar nolūku gāzt monarhu no troņa – visi iesaistītie tika sodīti ar nāvi. Beigu beigās viņa galmā palika tikai divi vecbajāru dzimtu pārstāvji. Aktīvi nostiprināja valsts robežas, slēgti sadarbības līgumi ar kaimiņiem (reizēm iztiekot bez kādiem līgumiem, piemēram, atsacījās lietot titulu „grāfs“, pasludinot sevi arī par Transilvānijas zemju gospodaru, t.i. demonstrējot, ka nav Ungārijas karaļa vasalis), modernizēja armiju (armijas kodols tagad bija regulārā gvarde, nevis bajāru karadraudzes), atjaunota valdnieka vara pār visām provincēm, celti cietokšņi, baznīcas un klosteri (tie kalpoja ne tikai kā kulta celtnes, bet arī kā patvēruma vieta apkaimes iedzīvotājiem iebrucēju sirojuma gadījumā). Viens no šādiem cietokšņiem tika uzcelts Dieva aizmirstā ciematiņā Bukareštē, kas pēc gadiem padarīja šo miestu par ievērojamu pilsētu reģionā. Visai lielas grūtības bija attiecībās ar Valahijas gospodara Transilvānijas zemēs nometinātajiem vācu kolonistiem Sibiu un Brašovas pilsētās, un tirgotāju ģildēm, kuriem bija visai ievērojamas privilēģijas un tiesības par netaisnībām, ja tādas būtu, vērsties pie Ungārijas karaļa. Vlads III ieviesa jaunu kārtību, aizliedzot iebraucējiem tirgotājiem nodarboties ar mazumtirdzniecību, bet preces pārdot vairumā vietējiem tirgotājiem. Ieviesa arī tranzīta pirmpirkuma tiesības (vietējais tirgotājs varēja nopirkt preces pat tad, ja to īpašnieks bija nodomājis tās vest tālāk). Savukārt vācu kolonisti atbildēja ar anonīmu pamfletu virkni, kuros gānīts „izvirtušais“ un „mežonīgais“ monarhs. 1452. gada ziemā viņš aprecējies ar Janoša dēla Matiaša Hunjadi Korvina māsu (iespējams, māsicu). Savukārt 1458. gadā palīdzēja Matiašam kāpt Ungārijas tronī. Mūsdienās rumāņu tautas folklorā dominē mīts par šo laiku kā „zelta laikmetu“, kad „mamaliga vārīta nevis ūdenī, bet gan pienā, jo tas bijis lētāks nekā ūdens“. Trešajā valdīšanas gadā Vlads III pārstāja maksāt nodevas Osmaņu impērijai. 1461. gada rudenī ieradās sultāna sūtnis Junus-bejs (Katavolinoss) un pieprasīja, lai Vlads III ierodas Džurdžiu cietoksnī uz pārrunām. Gospodars atteicās, piedāvājot sarunas neitrālā teritorijā, klajā laukā. Sūtnis ar svītu tika nogalināti, savukārt Vlads III uzsāka atklātu karadarbību. 1462. gada rudenī, ciešot vienu sakāvi pēc otras, Vlads III atkāpās uz ziemeļiem, bet pēc tam uz Transilvāniju, kur nonāca Ungārijas karaļa gūstā. Ungārijā Vlads III ar sievu pavadīja vairākus gadus (tur piedzima divi viņa dēli), piešķirtā mājā Peštā, bez tiesībām pamest pilsētu. 1475.-1476. gados Vlads III komandēja Ungārijas karalistes karaspēku Balkānos. 1476. gadā rudenī Vlads III Drakuls trešo reizi tika proklamēts par Valahijas gospodaru. Turpmākos mēnešus viņš pavadīja kaujās pret Osmaņu impēriju, līdz pats krita kaujā decembra beigās vai janvāra sākumā. Apglabāts Vlads III Drakuls tika Sanagovas ezera klosterī.

Komentāri

Valahijas teritorija ap 1600. gadu

Viņa tēva Vlada II iesauka „drakuls“ radusies no elitārā bruņinieku Drakonu ordeņa nosaukuma, kura biedri, t.sk. Valahijas vojevoda Vlads II nēsāja ap kaklu medaljonu ar drakona attēlu – to kā uzvārdu sāka lietot visi Vlada II pēcnācēji. Diplomātiskajā sarakstē citu valstu monarhi uzrunāja Vladu III kā „Drakulu“ un, kaut parasti viņš parakstījās kā „Vlads, Vlada dēls“, ir saglabājušās divas vēstules, kuras viņš parakstījis kā „Vlads Drakuls“ („Vlad Dragkulya”). Pēc nāves (pirmo reizi 1508. g.) literatūrā iesaukts par „cepešu“, t.i. „uzdūrēju“ (Vlad Ţepeş no rum. ţeapă, [cjape]) tāpēc, ka it kā viņa iecienītākais veids, kā sodīt noziegušos pavalstniekus vai gūstā saņemtos ienaidniekus, bijis uzsēdinot tos uz mieta.

Avoti

  • Сказание о Дракуле воеводе. / Памятники литературы Древней Руси: Вторая половина XV века / Подгот. Я. С. Лурье, перевел О. В. Творогов. Москва, 1982.
  • Повесть. Повесть о Дракуле. / Исслед. и подг. текстов Я. С. Лурье. Москва - Ленинград, 1964.
  • Сырку П. А. Из переписки румынских воевод с сибинским и брашовским магистратами // СОРЯС АН, 1906, т. 82, № 2. СПб.
  • Яцимирский А. И. Повесть о мутьянском воеводе Дракуле в исследовании румынского ученого. - СПб. 1897.
  • Kirtley B. Dracula, the Monastic Chronicles and Slavic Folklore // Midwest Folklore, 1956, VI, № 3.

Literatūra

  • Ambelain R. Le vampirism. - Paris, 1977.
  • Вeheim M. Von ainem wutrich Trakle waida von der Walachei // Beheim M. Die Gedichte. V. 1. - Berlin. 1968
  • Bogdan I. Vlad Tepes si naratiunile germane si rusesti asupra lui. - Berlin, 1896
  • Florescu R., McNally R. Dracula: A Biography of Vlad the Impaler, 1431-1476. - NY. 1973
  • Florescu R., McNally R. In Search of Dracula: А True History of Dracula and Vampire Legends. London, 1979
  • Summers M. The Vampire: His Kith and Kin. - NY. 1960
  • Florescu, Radu R.; McNally, Raymond T. Dracula: Prince of Many Faces. Little Brown and Company. 1989 - ISBN 0-316-28655-9.
  • Florescu, Radu R.; McNally, Raymond T. In Search of Dracula. Houghton Mifflin. 1994 - ISBN 0-395-65783-0.
  • Treptow, Kurt W. Vlad III Dracula: The Life and Times of the Historical Dracula. Center for Romanian Studies. 2000 - ISBN 973-98392-2-3.
  • Babinger, Franz. Mehmed the Conqueror and His Time. Princeton University Press. 1992 - ISBN 978-0691010786.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Drakula&oldid=3690"