1941. gada 14. jūnija deportācija

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 16. septembris, plkst. 08.37, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
LK (b)P Daugavpils pilsētas komitejas sekretāra Krišjāņa Treimaņa informācija LK(b)P Centrālajai Komitejai par 14. jūnija deportācijas norisi Daugavpilī - 1. lpp.

1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijas PSR - vairāk nekā[1] 15 000[2] okupētās Latvijas civiliedzīvotāju kā "sabiedriski bīstami elementu" un "tiesājamo personu ģimenes locekļu" arests (aizturētie pēc apsūdzības iedalāmi 2 daļās: arestētie, kas izvesti izmeklēšanai un tiesāšanai "labošanas darbu kolonijās" un "sociāli bīstamie elementi un to ģimeņu locekļi") naktī no 13. uz 14. jūniju un izvešana uz PSRS iekšlietu sistēmas koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās (arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs, kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē. PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem. Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā - galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā). Masu deportācija tika īstenota, pamatojoties uz VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu Nr.1299-526ss; PSRS NKVD-NKGB 1941. gada 14. jūnijā apstiprināto plānu un norādi, ka “izsūtīšana veikta pēc biedra Berijas 1941. gada 14/IV rīkojuma, kuru viņš devis atbilstoši valdības rīkojumam” - šie rīkojumi attiecās uz Lietuvas PSR, Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Moldāvijas PSR. Kopumā no 1941.gada līdz kara beigām LPSR arestēja 14 428 personas.[3] Deportēja 0,74% no visiem Latvijas iedzīvotājiem: 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita (81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija latvieši). Deportācijas realizācijā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas apkopotas Latvijas Valsts vēstures arhīvā fondos Nr.1897. (“1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas”) un Nr.1986 (“Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1940–1985)” ).

2. lpp.


Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem (galvenokārt LR pilsoņiem, taču bija arī daudz nepilsoņu, t.s. Nansena pases īpašnieku). Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. 40. gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 1941. gada 14. jūnijā arestēto Latvijas Republikas pilsoņu un iedzīvotāju.[4]

Pēc soda termiņa beigām dzīvus palikušos koncentrācijas nometnēs ieslodzītos neatbrīvoja, bet gan nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.

Deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.[5] Deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.

Miruši

4365 cilvēki aizturēšanas brīdī tika arestēti kā "sabiedriski bīstami elementi" (SBE). 1857 cilvēkus arestēja vēlāk izsūtījumā kā tiesājamo personu ģimenes locekļus (izsūtīšanas pazīme - "ģimenes sastāvā"). Kopumā 1941. gadā arests kā juridiski noformēts drošības līdzeklis tika piemērots attiecībā pret 6222 izsūtītajiem cilvēkiem, kas sastāda apmēram 43% no visām deportētajām personām.

  • Ceļā mirušas 32 personas, no kurām 4 bija arestētie sabiedriski bīstamie elementi, 28 – to ģimeņu locekļi. Vecākais ceļā mirušais bija 1865. gadā dzimušais Dāvis Helvigs, jaunākais – 1941. gada 14. jūnijā dzimušais Arvīds Baumanis.[6]
  • Ieslodzījumā mirušas 2815 personas, starp kurām 2772 bija Latvijā arestēti kā SBE, 3 – to ģimeņu locekļi, bet 90 – administratīvi izsūtītās personas. Pēdējais ieslodzījumā mirušais bija 1903. gadā dzimušais zemnieks aizsargs Paulis Graudiņš (miris 1964. gada 22. novembrī).[7]
  • Izsūtījumā mirušas 1696 personas, no kurām 67 bija arestētie SBE, 1629 – ģimeņu locekļi, kuri bija arestēti vēlāk. Pēdējais izsūtījumā konstatētais miršanas fakts ir 1896. gadā dzimušā zemnieka Vasīlija Brovina nāve 1960. gada 17. jūnijā.[8]
  • Nošauts 341 cilvēks, no tiem pēc sevišķo apspriežu spriedumiem – 299. Kā pēdējais nošautais izsūtījumā dokumentos uzrādīts 1924. gadā dzimušais Boriss Jākobsons (1950. gada aprīlī).[9]

Kopā ieslodzījumā un izsūtījumā miris 5381 cilvēks - 34% no visu 1941. gadā deportēto kopskaita.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Visu 1940.-1941. gadā arestēto personu kopskaits nav pilnībā apzināts un to būtu iespējams precizēt tikai pēc LVA fonda Nr.1986 (VDK izmeklēto krimināllietu fonds) lietu analīzes.
  2. ↑ Uz 2007. gadu LVA bija apkopotas ziņas par 15 424 cilvēkiem.: Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. - grāmatas anotācija
  3. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  4. ↑ Jānis Riekstiņš. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.
  5. ↑ Jānis Riekstiņš. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.
  6. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  7. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  8. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  9. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.

Ilustratīvie materiāli

  • dzelzceļa vagoni ar deportējamajiem

  • dzelzceļa vagoni ar deportējamajiem

  • dzelzceļa vagoni ar deportējamajiem

  • miteklis, kādos izmitināja izsūtīto ģimenes

  • miteklis, kādos izmitināja izsūtīto ģimenes

  • deportētie bērni


Skat. arī Atskaite par 14. jūnija deportācijas norisi Daugavpilī, 1949. gada 25. marta deportācija Latvijas PSR

Literatūra par šo tēmu

  • Bambals A., Kalnciema A. u.c Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. - Latvijas Valsts arhīvs: Rīga, 2007., 816 lpp., ISBN 984675556
  • 1941. gada 14. jūnija deportācija - noziegums pret cilvēci Starptautiskās konferences materiāli 2001. g. 12.-13.jūn. - Latvijas vēstures institūts: Rīga, 2002., 415 lpp. ISBN 9984-601-52-8
  • Riekstiņš J. Masveida deportācijas Latvijā. // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis – 2008., 62. sēj., Nr. 5, 57.–75. lpp.
  • Riekstiņš J. Par kādu svarīgu amnestiju. // Latvijas Avīze, 2005. gada 26. septembris
  • Šķiņķe I. Vagoni, ešeloni - ceļš nezināmajā. // Latvijas Avīze, 2005. gada 13. jūnijs
  • Сталинские депортации 1928-1953. / ред. академика А.Н.Яковлев, cост. Н.Л.Поболь, П.М.Полян, Серия: Россия. XX век. Документы - Материк: Москва, 2005, 904 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=1941._gada_14._jūnija_deportācija&oldid=38701"