Troickas bataljons

Imantas pulka un Troickas bataljona karavīru maršruts ceļā uz Latviju

1. Latvijas atbrīvošanas bataljons jeb Troickas bataljons (kr. Латышский (Троицкий) стрелковый батальон) jeb 1. atsevišķais bataljons (1-й Отдельный Троицкий латышский батальон) - no latviešiem komplektēta karaspēka vienība Sibīrijā laikā no 1919. līdz 1920. gadam.

Pēc Samaras ieņemšanas 1918. gada vasarā Čehu korpusa vadība vērsās pie Sibīrijas pašpārvaldes iestādēm ar atbalstu idejai izveidot latviešu nacionālās karaspēka vienības. No 16.-18. augustam norisa latviešu (Sibīrijā tajā laikā bija vairāk nekā 100 000 latviešu kolonistu un bēgļu, kas pašorganizējās paši savās padomēs) pārstāvju sarunas ar Krievijas Satversmes Sapulces locekli Bruževiču un Čehu korpusa pārstāvi Vlachaku. 24. augustā latviešu vidē sākās organizēšanas priekšdarbi. Ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) priekšnieka ģenerāļa Galkina 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Par 1. latviešu bataljona formēšanas vietu tika izvēlēta Troicka (Троицк) Orenburgas guberņā (mūsd. Čeļabinskas apgabals). Pēc Goppera atteikšanās uzņemties vienības organizēšanu, kapitans P.Dardzāns (bij. 1. Daugavgrīvas pulka komandieris) 15. oktobrī parakstīja pavēli "Latvijas karaspēka" pirmajai vienībai. Tā kā Goppers atteicās arī uzņemties kara padomes vadību, to 1. novembrī uzņēmās bijušais 5. latviešu strēlnieku pulka komandieris kapitans J.Briedis.

16. novembrī Sibīrijas armijas virspavēlnieks V.Boldirevs (В. Г. Болдырев) deva rīkojumu izformēt latviešu pulku Troickā – „finanšu grūtību, apģērba un ieroču trūkuma, kā arī frontes daļu nepilnīgas komplektācijas dēļ“, - uz iekļaut tā personālsastāvu formējamā 2. Urālu kadru pulkā (2-й Уральский кадровый полк). Taču kapitanam Dardzānam ar lielām grūtībām izdevās panākt, ka jau saformētais latviešu bataljons pārgāja tiešā Sabiedroto pārstāvja ģenerāļa Žanēna (Janin) pakļautībā. 16. novembrī padome parakstīja vienošanos ar Čehoslovākijas Nacionālās Padomes Krievijas nodaļu par latviešu karaspēka vienību apgādi. Apģērbā ieviesa unificētu stilu, par pamatu ņemot Sabiedroto krājumos pieejamās franču uniformas. Uz šo brīdi bataljonā bija jau 13 virsnieki, 4 kara ierēdņi un 28 instruktori un kareivji, pēc pusgada tajā bija jau 31 virsnieks un 710 kareivji. Pa ceļam uz Vladivostoku, pieaugot personālsastāvam, bataljons pārdēvēts par 1. Latvijas atbrīvošanas pulku (apzīmējums "Latvijas atbrīvošanas" tā arī neiegājās, un vienību turpināja dēvēt vienkārši par 1. latviešu strēlnieku pulku: 1-й Латышский стрелковый полк).

1920. gada ziemā SULNP ar Latvijas Ārlietu ministrijas starpniecību vienojās ar sabiedrotajiem par latviešu vienību Sibīrijā evakuāciju uz Latviju. Uz Latviju karavīri devās trīs grupās:

28.02.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Gveneth" zem britu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji (kurus vēlāk pārsēdināja uz tvaikoņa "Pomona") - Latvijā ieradās 1. maijā;
23.03.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Dania" zem britu karoga izbrauca 465 karavīri - Latvijā ieradās 21. jūnijā;
augustā ceļā devās pēdējie bataljona kareivji un to ģimenes (~120 cilv.) kā arī 15 pēdējie Imantas pulka karavīri - ieradās Latvijā ar tvaikoni "Brandenburg" novembra sākumā.

1920. gada 1. augustā pulks tika izformēts: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai), 1922. gadā kā 3. bataljons iekļauts Aizputes kājnieku pulkā. Par Troickas bataljona un Imantas pulka uzturēšanu Francijas valdība 1922. gadā pieprasija no Latvijas valdības 8 500 017 franku lielu atlidzību. Par pārvešanu Latvijas valdība 1925. gada 30 jūnijā piekrita samaksāt 130 000 sterliņu mārciņu Lielbritānijai.