Vecticībnieki
Vecticībnieki (kr. старообрядцы) - tie Krievijas caristes pareizticīgās Baznīcas ticīgie un klērs, kuri atsacījās pieņemt laikā no 1650. līdz 1660. gadam veikto t.s. patriarha Nikona reformu, turpinot pieturēties pie "vecā rituāla" (kr. старообрядчество, староверие, древлеправославие). Iedalās vairākās sektās (bezpopieši, netieši, aronieši - безпоповцы, нетовцы, ароновцы u.c.). Ar 1685. gada 7. aprīļa ukazu tika izsludināti ārpus likuma, uzdodot varas pārstāvjiem un pavalstniekiem visādi vajāt "herētiķus", līdz pat fiziskai iznīcināšanai. Līdz 1905. gada 17. aprīlim Krievijas impērijā oficiāli dēvēja par "šķeltniekiem" (раскольники) kā herēzi un pakļāva represijām. 1971. gadā Maskavas Patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku nolādējumu "kā nebijušu" (яко не бывшие).
Mūsdienu Latvijas teritorijā masveidā ieradās XVII gs. otrajā pusē, bēgot no vajāšanām Maskavijā. Vecticībnieku manuskriptā ,,Deguču hronika" („Дегуцкий летописец”), kur aprakstīts par vecticībnieku kopienu izveidošanu Žečpospoļitas teritorijā minēts, ka pirmie vecticībnieki Kurzemes hercogistē organizēti (pirms tam senkrievi hercogistes teritorijā dzīvoja nevis kā reliģiska kopiena, bet kā amatnieku apmetņu iedzīvotāji) ienāca ap 1659. gadu, un Liģinišķu sādžā uzcēla pirmo vecticībnieku baznīcu.
Resursi internetā par šo tēmu
- Kotovičs D., Petračonoks A. Medumu pagasta kultūrvēsturiskais apraksts.
- Arnolds Podmazovs. Šķelšanās un „Vecā ticība”.
- Vecticībnieki. // Reliģiju enciklopēdija.
