Žīdotāji
Žīdotāji (kr. жидовствующие - no "жид" = "žīds,ebrejs") - herēze pareizticībā, kura piekritēji aicināja reformēt Baznīcu, noliedza svēto Trīsvienību, svētbildes, Jēzus līdzvērtību Dievam, kristīšanas sakramentu, Baznīcas hierarhiju un klēra īpašo statusu, aicināja atgriezties pie vienkāršības un vienlīdzības. Mācība radās XV gs. 70. gados Novgorodā, kur to sācis sludināt no Lietuvas lielkņazistes 1471. gadā ieradies ebrejs Sharija, un visai īsā laikā kļuvusi populāra klēra, šļahtas un pilsētnieku vidū. Tās piekritēju vidū bijušas arī visai ietekmīgas personas, piemēram, Maskavijas lielkņaza Joanna III vedekla Helēna (Moldāvijas gospodara Stefana III meita), ārlietu prikaza djaks F. Kuricins u.c.
1490. gadā Baznīcas koncils nosodīja to kā herēzi, ekskomunicējot tās sekotājus. Tā kā mācības piekritēju skaits nemazinājās, 1504. gadā tika pieņemts lēmums herēzē pieķertos sodīt ar nāvi uz sārta. XVI gs. vidū žīdotāju mācība atdzima, kad Maskavā izveidojās tās slepenu sekotāju kopiena bajāra bērna Matveja Baškina vadībā. 1553. gadā Baškinu izslēdza no Baznīcas un ieslodzīja klosterī (opričņinas laikā it kā esot sadedzināts sārtā). Gadu vēlāk Baznīca vērsās pret Troicas-Sergija klostera igumenu Artemiju, taču tam ar grupu sekotāju izdevās aizbēgt uz Lietuvu.
Literatūra par šo tēmu
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
