Manufaktūra
Manufaktūra (jaunlat. manufactura, no lat. manus - "roka" + facere - "izgatavošana"; an./fr. manufacture, vc. Manufaktur, kr. мануфактура) - organizēta standartizētas produkcijas ražotne, kurā ražošanas procesa pamatā ir algotu amatnieku roku darbs un darba dalīšana, kas bija izplatīta pirms mašinizētās rūpniecības. Manufaktūru ražošanas princips bija visai attīstīts jau Senajā Grieķijā un Senajā Romā, taču Rietumeiropā agrajos viduslaikos panīka un no jauna atdzima XIV-XV gs. Itālijā. No turienes turpmākajā gadsimtā izplatījās pa visu Eiropu un līdz XVIII gs. bija dominējošā ražošanas forma tekstilrūpniecībā, papīra un stikla ražošanā, metālapstrādē, kuģubūvē u.c. nozarēs.
Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās manufaktūras administratīvā kārtā izveidoja Kurzemes un Zemgales hercogistes zemēs, kur XVII gs. otrajā pusē bija: 3 kuģubūvētavas (Ventspilī, Kuldīgā un Liepājā), 17 dzelzscepļi, 18 gateri, 8 mucinieku darbnīcas, 10 vadmalas austuves, 3 tapešu darbnīcas, 85 darvas cepļi, 14 salpetra vārītavas, 1 brokāta darbnīca, 85 linu austuves, 3 tapiserijas, 11 enkuru kaltuves, 3 buru austuves, 12 naglu kaltuves, 3 virvju darbnīcas, 10 lielgabalu lietuves, 6 etiķa un degvīna vārītavas, 4 dzintara virpotavas, 4 šauteņu darbnīcas, 2 tērauda cepļi, 1 naudas kaltuve, 3 zvanu lietuves, 7 metālu virpotavas, 8 vara cepļi, 10 stikla cepļi, 30 kaļķu cepļi, 6 krāsotavas, 6 ziepju vārītavas, 5 Spānijas aitu audzētavas, 20 ķieģeļu cepļi, 1 piekūnu audzētava, 2 šķirnes zirgu audzētavas u.c. Kopumā tajās strādāja 400 ārzemju un aptuveni 600 latviešu meistaru un zeļļu, kā arī aptuveni 4000 klaušu zemnieku. Sākotnēji manufaktūru produkcija varēja konkurēt ar importa precēm, tad ar laiku tā tomēr zaudēja savas augstās pašizmaksas un sliktās kvalitātes dēļ. Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers vēl mēģināja turpināt priekšteču iesākto, tomēr Ziemeļu karā manufaktūras tika izpostītas, bet pēc tam pakāpeniski panīka un izputēja.
Skat. arī: cunfte, fabrika, dzelzs ceplis, darvas dedzinātava, salpetra vārītava, kaļķu ceplis, ķieģeļu ceplis, stikla ceplis, pulvera dzirnavas, ziepju vārītava, potaša vārītava, papīra dzirnavas, tapiserija
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 233. lpp.
- Jakovļeva Mārīte. Kurzemes hercogu dzelzsmanufaktūras. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 29.-48. lpp.
- Jenšs J. Kapitālistiskā manufaktūra Vidzemē XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā. - Rīga, 1951
- Joachim Kermann. Die Manufakturen im Rheinland 1750–1830. // Rheinisches Archiv. Band 82 - Röhrscheid: Bonn, 1972, ISBN 3-7928-0319-4
- Arnulf Siebeneicker. Offizianten und Ouvriers : Sozialgeschichte der Königlichen Porzellan-Manufaktur und der Königlichen Gesundheitsgeschirr-Manufaktur in Berlin 1763 - 1880. - Gruyter: Berlin, 2001, ISBN 3-11-017158-9
- Rolf Straubel: Kaufleute und Manufakturunternehmer. Eine empirische Untersuchung über die sozialen Träger von Handel und Grossgewerbe in den mittleren preussischen Provinzen (1763 bis 1815). // Vierteljahrschrift für Sozial- und Wirtschaftsgeschichte, Beiheft 122 - Steiner: Stuttgart, 1995, ISBN 3-515-06714-0
- 2. Zukunftsforum Deutsche Manufakturen : Manufakturen & Berater [Dokumentation]. - Deutsche Manufakturen: Bremen, 2011, ISBN 978-3-981473-21-6
Resursi internetā par šo tēmu
- Manufaktūra // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca
- Manufaktūra // Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm
