Ķieģeļu ceplis
Ķieģeļu ceplis jeb ķieģeļnīca (vc. Kalkofen, an. lime kiln, kr. печь для обжига кирпича) - manufaktūras tipa ražotne ķieģeļu izgatavošanai no māla viduslaikos un jaunajos laikos. Inventārā bija ķieģeļu un kārniņu apdedzināšanas krāsnis, ķieģeļu šķūnis ar dakstiņu jumtu un dzīvojamā ēka.
Izraktos mālus un ūdeni ar zirgiem veda uz mērcēšanas bedrēm. Izmirkušos mālus ar smiltīm vai salmiem mīcīja ar kājām vērši, kurus dzina vēršu dzinējas, vēlāk mala īpašās mālu dzirnavās (Lehm Mule). Sagatavotos mālus nogādāja šķūnī, kur strādāja vairāki ķieģeļu un kārniņu veidotāji ar palīgiem (bez kvalificētiem strādniekiem dažādos darbos ceplī nodarbināja 15-30 nekvalificētus strādniekus). Veidotājs māla piku iespieda ozolkoka veidnē un ar īpašu nazi nogludināja. Lai ķieģelis nepieliptu pie veidņa, tā sienas apbārstīja ar smiltīm vai apslacīja ar ūdeni. Ķieģeļus žāvēja, izklājot nojumēs, pēc tam ar zirgiem pieveda ceplim, kur apdedzināja. Ceplis bija no ķieģeļiem un akmeņiem izmūrēta četrstūraina garena krāsns ar kurtuvēm sānos. Neapdedzinātos ķieģeļus krāsnī iekrāva tā, lai pa sānu atverēm varētu iekraut malku un liesma, ejot uz augšu, vienmērīgi apņemtu ķieģeļus. Cepļa atvērumu griestos nosedza ar ķieģeļu lauskām un mālu, atstājot velkmes ejas. Krāsni kurināja 5 diennaktis, kopā ar iekraušanu un izkraušanu viss process ilga līdz 14 diennaktīm. Apdedzinot ķieģeļus, brāķis bija ap 6%, kārniņus - ap 1,4%. Ražošanai bija sezonas raksturs. Tā 1745. gadā Jelgavas ķieģeļnīcā strādāja no 29. maija līdz 30. novembrim; personāla darba diena bija 15 stundu gara, kas sākusies četros vai piecos no rīta un ilgusi līdz septiņiem vakarā.
Kurzemes un Zemgales hercogistē bija 15-20 ķieģeļnīcas. Tās atradās galvenokārt Lielupes, Ventas un Abavas upju baseinos, kur lielākie bija Mežotnes, Jaunsvirlaukas, Iecavas, Mazplatones, Jelgavas, Grīvas, Vircavas, Skrundas, Kuldīgas un Matkules ķieģeļu cepļi. Kuldīgas, Jelgavas, Grīvas, Mazplatones un Vircavas cepļiem bija pievienotas arī kārniņu ražotnes (Pfannen bāckerev). 1746. gadā Jelgavas ķieģeļnīcā saražoja 69400 ķieģeļu, 57750 kārniņu, 6300 klinkeru (stipri apdedzinātu ķieģeļu) un 1300 flīžu. Ziemeļu kara laikā darbību visi cepļi darbu pārtrauca un tika izpostīti. 1710. gadā atjaunoja Jelgavas Grīvas ķieģeļnīcu, 1714. gadā - Mazplatones ķieģeļnīcu, 1718. gadā - Vircavas kārniņu ražotni.
Hercogu Rundāles pili cēla galvenokārt no vietējiem būvmateriāliem. Tās projektā paredzēts, ka būvei nepieciešami 3 miljoni ķieģeļu un 16 tūkstoši mucu (ap 1300 t) kaļķu, bet faktiski esot izlietoti 4 miljoni ķieģeļu (lai tos iegūtu, vajadzētu vienlaicīgi celt 12 jaunus ķieģeļu cepļus).
Literatūra par šo tēmu
- Grosvalds I., Alksnis U., Zalsters A., Meirovics I. Ķieģeļi. // RTU Zinātniskie Raksti. 2005., Nr.7., 9.-34. lpp.
- Zeida Ā. Ķieģeļu un kaļķu cepļi Latvijā feodālisma laikā. // Vēstures problēmas, V, Rīga, 1962
