Bunds
Bunds (no vc. Bund - "savienība"; kr. Бунд) jeb Vispārējā ebreju strādnieku savienība Krievijā, Lietuvā un Polijā - sociāldemokrātiska ebreju partija Krievijas impērijā XIX-XX gs. mijā. Izveidojās uz XIX gs. 80. gados radušos pašizglītības pulciņu un ebreju amatnieku un strādnieku savstarpējās palīdzības kasu pamata 1897. gadā.
Ebreju nacionālā un reliģiskā kopība, kura vienoja savienības biedrus, reizē arī bija priekšnoteikums zināmai Bunda organizāciju norobeþotībai no citu tautību strādnieku sociāldemokrātiskajām organizācijām. Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas I kongresā 1898. gadā Bunds iekļāvās KSDSP sastāvā kā autonoma organizācija, kas bija patstāvīga tikai jautājumos, kuri skāra speciāli ebreju pstrādniekus. 1903. gada jūnijā V kongresā Bunds sevi pasludināja par patstāvīgu partiju, kas ar KSDSP bija saistīta tikai kā sabiedrotais. 1903. gada vasarā Bunds pieprasīja KSDSP atzīt to par vienīgo ebreju proletariāta pārstāvi. Kad Bunda prasība tika noraidīta, Bunds izstājās no KSDSP un turpmāk bija tai visai naidīga. Centrālā komiteja atradās Belostokā. Tika izplatīta Bunda CK izdota avīze “Голос Бунда”. Latviešu sociâāldemokrāti (LSDSP) atzina Bundu par vienīgo ebreju proletariāta pārstāvi. 1907. gada septembrī Rīgas Bunds apvienojās ar Latvijas sociāldemokrātiju, izveidoja apvienotu LSD un Bunda pilsētas konferenci un komiteju (zemākās organizācijas joprojām darbojās patstāvīgi). Mūsdienu Latvijas teritorijā Bunda aktivitātes pirmo reizi fiksētas 1899. gadā Daugavpilī, kur partija rīkoja bēru demonstrāciju. Bunda IV kongresâ 1901. gadā Daugavpils organizāciju pārstāvēja Izraels Mihels Kaplinskis.18 1901.–1902. gadā Bunda organizācijas izveidojās arī Krāslavā, Rēzeknē, Liepājā un Rīgā, turpmākajos gados arī citās lielākajās pilsētās. Pēc 1905. gada revolūcijas sakāâves Bunds piedzīvoja stipru krīzi un uz laiku tā darbība praktiski apstājās līdz pat 1910. gadam. Ziņas par Bunda darbu Latvijā šajā laikā ir ļoti trūcīgas. Pirmā pasaules kara laikā Bunds kopumā ieņēma t.s. “aizsardzībnieku” pozīcijas. Reāla partijas darbība atjaunojās tikai pēc Februāra revolūcijas. 1921. gadā lielinieku īstenotās represīvās politikas rezultātā likvidēta.
Literatūra par šo tēmu
- Bregmanis, H. Ebreji Latvijas vēsturē. // Latvijas likteņgadi. IV. - Rīga, 1990.
- Dribins, L. Ebreji Latvijā. - Rīga, 1996.
- Šteimanis, J. Latvijas ebreju vēsture. - Daugavpils, 1995.
- Евреи в Даугавпилсе. Исторические очерки. - Даугавпилс, 1993
- Бухбиндер Н. История еврейского рабочего движения в России. - Ленинград, 1925
- Еврейское рабочее движение. - Москва/Ленинград, 1928.
- Панавас Ч. Борьба большевиков против оппортунистической теории и политики Бунда (1903– октябрь 1917). - Москвa, 1972
- Червякова М. Идейный разгром большевиками оппортун истической теории и политики Бунда (1897–1921 гг.). - Автореф. дисс. на соиск. уч. степ. докт. историч. наук. Москвa, 1982
- Шестак Ю. Борьба большевистской партии против национализма и оппортунизма Бунда. - Москвa, 1980
