Barklaji de Tolli
firsti Barklaji de Tolli (Barclay de Tolly, kr. Барклай де Толли) - britu izcelsmes bruņniecības dzimta Krievijas impērijas Baltijas provincēs un Iekškrievijā.
Saskaņā arleģendu, dzimtai ir normāņu saknes, bet XI gs. Barklaji ieradušies Skotijā - pirmo reizi avotos pieminēts bruņinieks Rodžers no Berhelejas (Roger de Berchelai, ?-1093), - kur laika gaitā sadalījušie divos atzaros: Gartlijos (Gartley) un Tolli (Towie (Tolly)). Daudzmaz droši dzimta sākas ar Skotijas lielo kambarkungu (1280-1288) seru Patriku de Barklaju (Patrick de Berkeley) no Belhelvijas (Balhelvie) Aberdinšīrā (Aberdeenshire), Skotijas karalistē.
1621. divi brāļi - Džons un Pīters Barklaji no Tolli atzara, - apmetās Hanzas pilsētā Rostokā. Džona pēcteči pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā, kur šī dzimtas līnija izmira 1907. gadā. Pītera dēls Johans (Johann Stephan) pārcēlās uz dzīvi Rīgā, iegūstot namnieku tiesības. Straujš dzimtas uzplaukum sākās XVIII gs, kad par Rīgas birģermeistaru kļuva Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli (1752.–1826.). Viņa dēls Gotlībs (kr. Богдан) kļuva par Krievijas impērijas virsnieku, iegūstot muižnieka statusu, kas tā trim dēliem atviegloja izvēlēto militāro karjeru: Eriks Johans uzkalpojās par inženierdaļu ģenerālmajoru, jaunākais dēls Heinrihs dienestu beidza kā artilērijas majors, bet vidējais dēls bija ievērojamais karavadonis, pirmais firsts Mihaels Barklajs de Tolli. No dzimtas īpašumiem Baltijā minamas Liellugažu (Luhde-Großhoff), Jegevastes u.c. muižas. Tā kā firsta Mihaela vienīgais dēls Heinrihs mira, neatstājot pēcnācējus, ar imperatora ukazu dzimtas uzvārdu ļāva nest tālāk pa sieviešu līniju, izveidojot Barklaju de Tolli Veimarnu līniju.
