Atzinības ordenis
Atzinības ordeni (l’ Orde de la Reconnaissance) nodibināja hercogs Frīdrihs III Vilhelms 1710. gadā, pateicoties Dievam par hercogistes atgūšanu, kā arī lai atzīmētu pārciestās nelaimes un ilgo prombūtni no savas zemes. Par paraugu tika ņemts Prūsijas melnā Ērgļa laicīgo bruņinieku ordenis, kurā Frīdrihu Vilhelmu kā piekto bruņinieku bija uzņēmis viņa tēvocis, Prūsijas karalis Frīdrihs I. Devīze: Pour les honnetes gens (Godaprāta ļaudīm). Pavisam ordenī tika uzņemti 18 kavalieri. Atzinības ordenis bija pirmais un vienīgais Kurzemes hercogistes apbalvojums. Ar hercoga Frīdriha Vilhelma nāvi 1711. gadā Atzinības ordenis beidza pastāvēt.
XVIII gs. sākumā Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha Kazimira atraitne Elizabete kopā ar bērniem, glābjoties no Ziemeļu kara postošajiem notikumiem un politiskajām jukām hercogistē, devās uz Prūsiju pie brāļa. Frīdrihs Vilhelms uzauga tur. Sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu, viņš atgriezās hercogistē. 1710. gada 13. maijā, kad jaunais hercogs nonāca uz hercogistes zemes, viņš paziņoja par jauna laicīgā bruņinieku – Atzinības ordeņa – nodibināšanu. Ordeņa zīme bija balti emaljēts Maltas krusts ar zelta lodītēm krusta zaru smailēs. Tās centrā ovālā medaljonā aversā bija hercogistes ģerbonis, bet reversā – Frīdriha Vilhelma monogramma. Krustu ar lenti savienoja čūskas izskatā veidots zelta gredzens. Atzinības ordenim bija tikai viena šķira. To nēsāja ap kaklu īkšķa platā gaiši sarkanā lentē ar sudraba malām. Ordeņa zīmes nēsāšana bija obligāta. Ceļojumos to bija atļauts piespraust kā medaļu. Ja kāds no ordeņa kavalieriem nomira, pārējiem četras nedēļas ordenis bija jānēsā lentē ar melnu apmali. Pēc kavaliera nāves viņa ordenis bija jāatdod atpakaļ hercogam.
Ordeņa statūtus veidoja 13 punkti. Ordeņa kavalieru skaits bija ierobežots, jo tajā varēja tikt uzņemti tikai 24 locekļi: 12 ārzemnieki (neatkarīgi no reliģiskās piederības un tā, vai tie atradās hercoga dienestā) un 12 Kurzemes un Zemgales hercogistes muižnieki. Šajā skaitā neietilpa pats hercogs, ordeņa kanclers un divi ordeņa padomnieki, tāpat arī citu valstu valdnieki, kuri ordeni varēja saņemt bez ierobežojumiem. Ordeņa kancleru uz visu mūžu un ordeņa padomniekus uz laiku iecēla pats hercogs. Kanclera un padomnieku pienākumos ietilpa tikai darbvedība, matrikulu sastādīšana un glabāšana, jo ordeņa piešķiršanu izšķīra hercogs vienpersoniski.
Ordeņa piešķiršana kavalieriem uzlika par pienākumu godīgi uzvesties un dzīvot dievbijīgi. Par amorālu rīcību hercogs varēja ordeni atņemt. Saņemot ordeni no hercoga rokām, jaunajam kavalierim vajadzēja solīt, ka vienmēr parādīs cieņu savam valdniekam un sadzīvos mierā ar pārējiem kavalieriem. Ja kādu ordeņa biedru piemeklēs nelaime, pārējo pienākums būtu sniegt palīdzību un rūpēties par viņu. Ordeņa dibināšanas diena jāatzīmē ar labiem darbiem un jādod dāvanas nabagiem neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā kavalieris atrodas.
Latvijas Republikā pēc šīs goda zīmes parauga tika izveidots apbalvojums Atzinības krusts.
