Radziņš Pēteris
Pēteris Voldemārs Radziņš (1880-1930) - Krievijas impērijas un Ukrainas republikas virsnieks, Latvijas armijas ģenerālis.
Dzimis 1990. gada 2. maijā Krievijas impērijas Vidzemes guberņas Valkas apriņķa Lugažu pagasta "Jaunvīndedžu" māju saimnieka ģimenē. Mācījies Lugažu luterāņu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā, Nelsona privātskolā.
18 gadu vecumā devās uz Pleskavu, kur kadetu korpusā nokārtoja savvaļnieka pārbaudījumus. 1898. gada 26. augustā kā ierindnieks ar II kategorijas savvaļnieka tiesībām uzsāka dienestu 112. Urālu kājnieku pulkā (dislocēts Kalvarijā, Kauņas guberņā), viņam piešķirta kazarmās atsevišķa istaba ar kalpotāju un Radziņš ieskaitīts mācību komandā, kuras kursu pabeidza 1899. gada aprīlī. 12. augustā komandēts uz 27. kājnieku divīzijas štābu, kur nokārtoja iestājeksāmenus Viļņas kājnieku junkurskolā. 18. decembrī saņēmis junkura pakāpi, taču 1900. gada maijā atskaitīts no skolas (pieķerts iedzēris) un atgriezās pulkā. Rudenī atjaunojās skolā un 1901. gadā to absolvēja ar 1. kategorijas (izcili) diplomu. Jūlijā ieskaitīts 113. Staraja Rusas pulkā un augustā saņēma podpraporščika pakāpi. 22. novembrī Radiņu paaugstināja par podporučiku un pārcēla dienēt uz 24. Simbirskas kājnieku pulka 1. rotu Ostrovā, Lomžas apriņķī, Polijā. 1903. gada maijā/jūnijā izgāja sapieru dienesta apmācību 4. sapieru brigādē. 1905. gada janvārī kā brīvprātīgais devās uz fronti Mandžūrijā, piedalīties Krievijas-Japānas karā. Martā tika ieskaitīts 10. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā kā rotas komandieris, bet septembrī paaugstināts par poručiku. 1906. gada maijā atgriezās savā pulkā Lomžā. 1907. gada oktobrī, nokārtojis iestājeksāmenus, uzsāka mācības Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Mācību laikā paaugstināts par štabskapitanu, bet 1910. gadā absolvēja akadēmiju ar izcilību. Gala pārbaudes darba tēma bija "Rezervers loma augstākās priekšniecības rokās", ko vēlāk publicēja kā mācību līdzekli. Paaugstināts par kapitanu un 10. jūnijā nosūtīja dienēt Varšavas kara apgabala štābā. Tad nāca komandējums 6. divīzijas štābā, tad 2 gadu dienests kā rotas komandierim 32. Kremenčugas kājnieku pulkā Varšavā, pa laikam aizvietojot 8. divīzijas štāba adjutantu. Ieguvis komandēšanas cenzu, tika norīkots par 38 divīzijas štāba adjutantu. 1914. gadā komandējums pie Varšavas dislocētajās kara aviācijas daļās.
Sākoties 1. Pasaules karam, atgriezās 38. divīzijas štābā. Divīzija V armijas sastāvā 1914. gada rudenī piedalījās kaujās pie Ravkas, Lodzas, Mlavas u.c., 1915. gada pavasarī kaujas Šauļu un Jelgavas apvidū. 1915. gada maijā Radziņu iecēla par Novogeorgijevskas (Modļinas) cietokšņa štāba vecāko adjutantu. Pēc cietokšņa krišanas atradās Belostokā kā Rietumu frontes štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, novembrī norīkots par 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju, decembrī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1916. gada februārī norīkots par 61. divīzijas štāba priekšnieku. Jūlijā divīzija pārdislocēta uz Rumānijas fronti, kur augustā-septembrī piedalījās kaujās pie Dobrudžas. 1917. gada jūlijā paaugstināts par pulkvedi.
1918. gada februārī, pēc armijas vispārējās demobilizācijas, pulkvedis Radziņš devās uz Rumāniju. Martā iestājās dienestā jaunās Ukrainas valsts bruņotajos spēkos, kļūstot par Ukrainas Ģenerālštāba Organizācijas un apmācības nodaļas vadītāju. 27. decembrī iecelts par Ģenerālštāba priekšnieka vietnieku. Pēc Ukrainas armijas sagrāves, 1919. gada septembrī devās uz Poliju, no kurienes 25. oktobrī ieradās jaunizveidotās Latvijas Republikas galvaspilsētā Rīgā. 27. oktobrī iecelts par Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieku, kopā ar operatīvās daļas vadītāju pulkvežleitnantu V. Ozolu organizēja un vadīja Bermontiādes kampaņu.
1920. gada ziemā organizēja un vadīja Latgales atbrīvošanas kampaņu. Februārī paaugstināts par ģenerāli. Pēc karadarbības izbeigšanās, 1920. gada 29. oktobrī atvaļināts no armijas. Pievērsās publicistikai, rakstīja par militāro teoriju un vēsturi, bija lektors Kara skolā un virsnieku kursos. Lāčplēša Kara ordeņa valdes loceklis, kopš 1927. gada tās sekretārs. 1922. gadā iestājies Latvju nacionālajā klubā, tā "virsaitis" (pameta organizāciju 1924. gadā, atjaunojoties dienestā. 1924. gada februārī atkal iekļauts Latvijas bruņoto spēku sastāvā kā armijas komandieris. 1928. gada aprīlī, apvainots militāra apvērsuma plānošanā, atkāpies no posteņa un demobilizējies. Kļuvis par Virsnieku akadēmisko kursu vadītāju un mūža atlikušo daļu veltīja militārajai pedagoģijai. Miris 1930. gada 7. oktobrī no sirdstriekas, 11. oktobrī apglabāts Brāļu kapos.
Apbalvojumi:
- Sv. Jura ordenis, IV šķira;
- Sv. Staņislava ordenis, II šķira;
- Sv. Staņislava ordenis, III šķira;
- Sv. Annas ordenis, IV šķira;
- Sv. Annas ordenis, III šķira;
- Sv. Annas ordenis, II šķira;
- Lāčplēša Kara ordenis, III šķira;
- Lāčplēša Kara ordenis, II šķira (1927);
- Lāčplēša Kara ordenis, I šķira;
- Igaunijas Brīvības krusts, I šķira, II pakāpe;
- Polijas ordenis "Virtuti Militari"
- Somijas Baltās Rozes ordenis, I šķira;
- Zviedrijas Šķēpa ordenis, I šķira;
- Francijas Goda Leģiona ordenis, III šķira.
- Triju zvaigžņu ordenis, I šķira.
Bibliogrāfija:
- Latvijas atbrīvošanas karš.
- Stratēģiskās problēmas pēc pasaules kara piedzīvojumiem.
- Taktika.
- Artilērijas daudzums un sastāvs.
- Par Krievijas un Vācijas mērķiem. // Latvijas Kareivis, 2.septembris 1920.gads Nr.160. – 162.
- Baltijas valstis un Ukraina. // Latvijas Kareivis, 21.septembris 1920., Nr.176 (176)
u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Jēkabsons Ē. Ģenerālis Pēteris Radziņš. // Tēvijas sargs. 2005., Nr. 5 (maijs), 28.-30. lpp.
- Jēkabsons Ē. Ģenerāļa Pētera Radziņa karavīra gaitu sākums. // Tēvijas Sargs. 2007. Nr. 10 (oktobris), 28.–29. lpp.
- Jēkabsons Ē. Ģenerāļa Pētera Radziņa karavīra gaitu sākums. // Tēvijas Sargs. 2007. Nr. 11 (novembris), 30.-32. lpp.
- Unāms Žanis. Ģenerālis Pēteris Radziņš. // Unāms Ž. Trīs brīvības cīņu vadoņi : Kalpaks; Balodis; Radziņš. (sērija: Jaunais zinātnieks, Nr. 23) - Valters un Rapa: Rīga, 1934., 69.-85. lpp.
