Latvijas vācbaltu zemessargi

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 1. maijs, plkst. 07.06, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) ()
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tukuma pulka emblema.png

Latvijas vācu zemessargi - Latvijas armijas vienība (~4700 vīri) Neatkarības kara laikā, nokomplektēta no etniskajiem vācbaltiešiem, izveidota 1919. gada 6. jūlijā (īstenībā pavēle izdota ar atpakaļejošu datumu augustā) Tukuma apkaimē no izformētajām Latvijas zemessardzes vācbaltiešu vienībām, kas pēc Strazdumuižas pamiera 1919. gada 12. jūlijā pārgāja K.Ulmaņa vadītās Ministru kabineta pakļautībā. Komandieris majors H.Aleksanders (par tā vietnieku pavēlnieka statusā tika iecelts kontradmirālis barons fon Taube, bet pēc 12.1919.- 01.04.1920. barons Rādens). Pēc vienības izveidošanas tajā ietilpa:

sanitārais transports un lazarete, vezumnieki un etapa nodaļas, intendantūra. 5000 vīru (3700 kaujassastāvā), 11 lielgabali, 106 automātiskie ieroči, 3 mīnmetēji.

Jau jūlija beigās vienības sāka pārdislocēt uz Latgales fronti, līdz 8. septembrī visi zemessargi atradās tur. Politisku un taktisku iemeslu dēļ vācbaltu vienības sūtīja uz grūtākajiem frontes posmiem (izšķiroša bija Latvijas vācbaltu zemessargu loma Latgales atbrīvošanas lielākajās kaujās, atbrīvojot Rēzekni). Šajās cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas vācbaltiešu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Latvijas armijas Kurzemes divīzijā. Tika publicēti jauni noteikumi par zemessargu dienesta pakāpju apzīmējumiem, saskaņā ar kuriem nodaļu virsnieku zemākā pakāpe bija praporščiks, tad kornets, ritmeistars, majors, komandieris un pavēlnieks. Daudzus vācbaltiešus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt Bruņotajā divizionā vai artilērijas vienībās.

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 200.-201. lpp. ISBN 9984-00-395-7