Aleksandrs Sevērs

Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs (Marcus Aurelius Alexander Severus, 208-235) – Romas impērijas imperators, pēdējāis no Sevēru dinastijas.

Dzimis 208. gada 2. oktobrī Levantes Cezarijā (Arca Caesarea), Marka Marciana (Marcus Julius Gessius Marcianus, ?-218) un Mamejas Jūlijas (Avita Mamaea Julia, ~180-235) ģimenē. No 222. gada, pēc audžutēva Heliogabala (Marcus Aurelius Antoninus Heliogabalus, 204-222) nāves, mantoja tā varu, kļūstot par imperatoru. Par reģentiem valdīšanas sākumā bija māte Mameja Jūlija, vecāmāte Mesa Jūlija (Maesa Julia) un jurists Ulpiāns (Domitius Ulpianus, ?-228). 225. gadā aprecējies ar Salustiju Orbianu (Gnaea Seia Herennia Sallustia Barbia Orbiana). Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās kristiešu draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ja ne juridiski, tad ideoloģiski (kopš šī laika reakciju uz kristietību aizvien vairāk diktēja drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīva uzplaukuma periodi). Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar Sasanīdu Persiju par Partas mantojumu, pēc tam ar iebrukušajiem ģermāņiem. Nogalināts karavīru dumpī Moguntjakā (Moguntiacum, mūsd. Mainca) 235. gada 19. martā.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 150. lpp.