Antropoģenēze

Antropoģenēze (no sgr. antropo + genesis – izcelšanās) – humanoīdu evolūcijas process. Antropoģenēzes izpētes galvenās problēmas ir izzināt robežu starp dzīvnieku un cilvēku, rekonstruēt cilvēces tiešo priekšteču ķēdi, cilvēka senumu un rašanās vietu, evolūcijas stadijas, rekonstruēt pirmo sabiedrību veidošanās procesa gaitu ar paleoantropoloģijas, antropoloģijas ģeoloģijas, primatoloģijas, evolucionārās morfoloģijas, embrioloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas, socioloģijas, filosofijas, valodniecības u.c. zinātņu metodēm.

Vienkāršotā aina liecina, ka pirms ~15 000 000 gadu no kopējā cilvēkpērtiķu senču stumbra atdalījās cilvēka evolūcijas tazars. Šajā evolūcijas stadijā notika pāreja uz stāvusgaidtu un priekšējo ekstremināšu atteikšanās no balstes funkcijas. Parādījās ramapiteki (ramapithecus) un keniapiteki (kenyapithecus). Tālākajā evlūcijas gaitā radās australopiteki. Par pamatkritērijiem ņemot sociālos (darbarīku izgatavošana, apmetnes) un morfoloģiskos (stāvusgaita, delnas adaptācija darbam, smadzeņu attīstība) kritērijus, par senāko pieņemts uzskatīt t.s. prasmīgo civēku, kas dzīvojis pirms ~3-2 000 000 gadiem. Tālākajā evolūcijas gaitā parādījās [[arhantropi (t.s. stāvusejošie cilvēki), kas izplatījās visā Eirāzijas kontinentā, un Neandertāles cilvēki, kas ir tiešie neoantropa jeb mūsdienu cilvēka priekšteči, līdz pirms ~40 000 gadu parādījās mūsdienu cilvēks (homo sapiens sapiens).

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., 279.-280. lpp.