Antropoģenēze
Antropoģenēze (no sgr. antropo + genesis – "cilvēka izcelšanās"; an. anthropogenesis (Human evolution), vc. Anthropogenesis (Stammesgeschichte des Menschen), fr. anthropogénésie, kr. антропогенез) – humanoīdu evolūcijas process, cilvēka kā atsevišķas sugas veidošanās no citiem hominīdiem. Antropoģenēzes izpētes galvenās problēmas ir izzināt robežu starp dzīvnieku un cilvēku, rekonstruēt cilvēces tiešo priekšteču ķēdi, cilvēka senumu un rašanās vietu, evolūcijas stadijas, rekonstruēt pirmo sabiedrību veidošanās procesa gaitu ar paleoantropoloģijas, antropoloģijas ģeoloģijas, primatoloģijas, evolucionārās morfoloģijas, embrioloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas, socioloģijas, filosofijas, ģenētikas, valodniecības u.c. zinātņu metodēm.
Vienkāršotā aina liecina, ka pirms ~15 000 000 gadu no kopējā cilvēkpērtiķu senču stumbra atdalījās cilvēkveidīgo dzimtas (hominīdu dzimta – hominidae) evolūcijas atzars. Šajā evolūcijas stadijā notika pāreja uz stāvusgaitu un priekšējo ekstremināšu atteikšanās no balstes funkcijas. Tālākajā evlūcijas gaitā radās australopiteki. Klasifikācijā par pamatkritērijiem ņemot sociālos (darbarīku izgatavošana, apmetnes) un morfoloģiskos (stāvusgaita, delnas adaptācija darbam, smadzeņu attīstība) kritērijus, par senāko jau cilvēkveida būtni pieņemts uzskatīt t.s. prasmīgo civēku, kas dzīvojis pirms ~3-1 500 000 gadiem. Tālākajā evolūcijas gaitā parādījās arhantropi (t.s. stāvusejošie cilvēki), kas izplatījās visā Eirāzijas kontinentā, un Neandertāles cilvēki, kas ir tiešie neoantropa jeb mūsdienu cilvēka priekšteči, līdz pirms ~40 000 gadu parādījās mūsdienu cilvēks (homo sapiens sapiens).
Pamatlīnijas:
- eģiptopiteks – saptuveni pirms 35–30 000 000 gadu
- ramapiteks (ramapithecus)
- keniapiteks (kenyapithecus)
- australopiteki jeb pērtiķcilvēki, pērtiķu kārtas ģints, parādījās Āfrikā aptuveni pirms 4 000 000 gadu (3 australopiteku sugas). Pirms 3-2 500 000 gadu no vienas šīs sugas attīstījās pirmās cilvēkveidīgās būtnes, kas piederēja pie Homo ģints. Gan australopiteki, gan agrīnie Homo ģints pārstāvji dzīvoja līdzās aptuveni 1 000 000 gadu.
- Afāras pērtiķcilvēks (Australopithecus afarensis) – aptuveni pirms 4–2 500 000 g. Stāvusstaigājoša būtne, 1–1,20 m gara, svēra 25-30 kg, smadzeņu apjoms bija aptuveni tāds pats kā mūsdienu šimpanzēm, tomēr galvaskausa uzbūvē vērojamas cilvēka iezīmes.
- Āfrikas pērtiķcilvēks (Australopithecus africanus) – aptuveni pirms 3,5–1 500 000 g. Auguma ziņā mazliet garāks, nekā Afāras pērtiķcilvēks, smadzenes bijušas lielākas.
- prasmīgais cilvēks (Homo habilis) – aptuveni pirms 3–1 500 000 g. Augums pārsniedza 1,5 m. Tā stāvstaigāšanas spējas bijušas tuvas mūsdienu cilvēkam, līdzīga bijusi arī galvaskausa forma. Gan morfoloģiskie, gan sociālie kritēriji ļauj to pieskaitīt pie cilvēkveidīgām būtnēm.
- stāvusstaigājošais cilvēks (Homo erectus) – aptuveni pirms 1,6–200 000 g. Lielāks un masīvāks ķermenis un tā ārējais izskats vēl vairāk līdzinājies mūsdienu cilvēkam. Lielāko pārstāvju augums sasniedza 1,8 m. Apstrādāja akmeni, izgatavoja akmens darbarīkus, izmantoja uguni un medīja.
- Sinantrops – Homo erectus pasuga, kuras pārstāvju fosilās atliekas pirmo reizi konstatētas Ķīnā.
- Neandertāles cilvēks (Homo neanderthalensis) – aptuveni pirms 200 000 – 30 000 g. No mūsdienu cilvēka uzbūves atšķīrās tika ar masīvāk veidotu ķermeni un galvaskausa formas arhaiskākām iezīmēm. Smadzeņu apjoms pārsniedza vidējo mūsdienu cilvēka smadzeņu apjomu. Daži zinātnieki neandertālieti uzlūko kā mūsdienu cilvēka tieši priekšteci, bet citi par izmirušu atzaru.
- Kromaņonas cilvēks (Homo sapiens) – parādās aptuveni pirms 100 000 g.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., 279.-280. lpp.
