Platona Akadēmija Florencē

No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 9. februāris, plkst. 06.48, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Platona akadēmija jeb Florences akadēmija (Accademia neoplatonica), dēvēta arī par platonisko ģimeni (Platonica familia) - 1459.-1521. gados Florencē Marsīlio Fičīno vadībā pastāvējusi Renesanses humānistu domātāju grupa (Dž. Piko della Mirandola u.c.), kas no neoplatonisma pozīcijām oponēja Aristoteļa mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus. Florences akadēmijas uzplaukums attiecas uz periodu no 1470. līdz 1480. g., t.i., uz laiku pirms satricinājumu gadiem Itālijā. Tā nebija oficiāla, ar valsti vai Baznīcu juridiski saistīta iestāde. Tā nebija arī kaut kas līdzīgs universitātei, kur tiktu lasītas regulāras lekcijas un klausītājiem mācītas kādas zinātnes, lai uz šī pamata iegūtu noteiktas zinātniskas vai mācību tiesības. Tā bija brīvs dažādu slāņu un profesiju, dažādās vietās dzīvojošu ļaužu kopums, kas bija iemīlējušies Platonā un neoplatonismā. Tajā bija pārstāvēti arī garīdznieki, pat kanoniķi un bīskapi, daudz dažādu pasaulīgu cilvēku, dzejnieku, gleznotāju, arhitektu, republikas valdītāju un darījumu ļaužu - akadēmija apvienoja sevī kluba, mācību semināra un reliģiozas sektas iezīmes. Pie tās piederēja Vergīlija, Horācija un Dantes komentētājs Kristoforo Landīno, Lorenco Lieliskais, ar austrumu avotiem „platoniskās ģimenes” intelektuālo apvārsni paplašinājušais Piko della Mirandola, Frančesko Katāni, Andželo Policiano u.c. Pats Fičīno, kas sevi sauca par „platonisku filosofu, teologu un mediķi”, pus pa jokam, pus nopietni savu dzīvi bija organizējis pēc Platona parauga. Viņa villa Karedži, Kozimo dei Mediči dāvana, bija izveidota kā Platona akadēmijas kopija. Marsīlio Fičīno un Piko no Mirandolas (kā arī pārējie šīs Akadēmijas locekļi) radīja neoplatonismu tā poētiski mitoloģiskajā, laicīgajā, rotaļīgajā un īstenajā Renesanses formā. Laiku šeit pavadīja dažādās brīvās nodarbībās, pastaigās, dzīrēs, lasīšanā, antīko autoru pētījumos un tulkošanā. Pats Fičīno iztulkoja visuPlatonu, visu Plotīnu, Porfīriju, Jamblihu un Proklu. Viņš tulkoja arī tā dēvēto antīko hermētisko literatūru un Areopagītiku. Tas, ko zinām par Florences akadēmiju, ir savdabīga garīga un materiāla līksmība, ikviena Akadēmijas locekļa romantiska iemīlēšanās pārējos tās biedros. Renesansei raksturīgā brīvā attieksme pret dzīvi, dabu, mākslu un reliģiju šeit laikam plauka vairāk nekā citos tā laika Itālijas grupējumos un organizācijās. Pagaidām tas vēl nebija pilnīgi pasaulīgs humānisms, kas mēģinātu virzīties no neoplatoniskajām jūsmām pie nepārprotami šīszemes dzīves priekiem. Tomēr Atdzimšanas estētikas laicīgais raksturs neapšaubāmi pieauga, itīpaši salīdzinot to ar Kūzas Nikolaja dialektikas stingrajām kontūrām. Marsīlio Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Bet Piko della Mirandola, otrs svarīgākais Florences akadēmijas pārstāvis, centās pierādīt, ka Dievs vēl nav pilnībā radījis cilvēku un cilvēkam, lai viņš kļūtu par īstu cilvēku, neatkarīgi no dievišķās radīšanas ir jārada pašam sevi (astroloģiju noraidīja un uzskatīja to par bezdievīgu nodarbošanos). Akadēmijas poētiskās jaunrades daiļrade bija dzīvi apliecinoša, pasaulīga un jautra, inteliģenta un jauneklīgi naiva, un, ja bija misticisma piliens, tad tas šai poēzijai piešķīra lielāku asumu, darīja to vēl laicīgāku, jautrāku un rotaļīgāku. Fičīno un Platona akadēmija daudz palīdzēja Florences mākslas propagandai un slavināšanai pārliecībā, ka gan svētos, gan „varoņus”, gan dzejniekus vajag apvīt ar noteiktu kultu.[1] Pirmkārt, florenciešu neoplatonisms vismazāk ir noteikta teorija. Šie neoplatoniķi bija mācīti ļaudis, tiem piemita visdažādākās zināšanas, tie zināja daudzas valodas, ļoti daudz ko no senajām mitoloģijām, Bībeli, kristietību, pasaules filosofiju un pasaules literatūru. Taču būtība nav teorijā. Florenciešu neoplatonisms - tas, pirmkārt, ir noteikts dzīvesveids, savdabīga cilvēku brālība, kam kopējs bija viss, ieskaitot dzīves sīkumus, nodarbības un noteikti dzīves iekārtojums. Otrkārt, tie bija neoplatoniķi, t.i., īpaši attīstītas un dziļas, ar sevišķi smalku loģiku un dialektiku, noslīpētu antropoloģiju un natūrfilosofiju apveltītas filosofiskās sistēmas dzīļu teorētiķi, kam piemita visai virtuoza dogmatiskās teoloģijas, poētikas, retorikas un multilingvālas gramatikas teorētiska pārzināšana. Treškārt, visbeidzot, šis florenciešu neoplatonisms Florencē netika pārdzīvots kā varmācīga, kaitinoša un garlaicīga, bezgalīgu piepūli, bezgalīgus vingrinājumus un nebeidzamas mācības prasoša teorija. Šo neoplatonismu, lai cik tas būtu reliģiozs, mitoloģisks, simbolisks un pat mistisks, Florencē pārdzīvoja viegli un nepiespiesti, lielākoties pat svinīgi un svētdienīgi. Būtībā tā bija pasaulīga teorija. Florenciešu neoplatonisms bija neparasti cilvēcīgs, tam piemita sirsnība, intimitāte, kas attaisnoja un pamatoja šīs vieglās, vairumā liriskās, bet nekad ne šķebīgās, dziļi draudzīgās un gluži, varētu teikt, romantiskās cilvēku attiecības. Lūk, kādēļ tā bija Renesanse šī vārda patiesā nozīmē. Florences neoplatoniķi dzīvoja atraisīti un nepiespiesti, bet neoplatoniskais ideālisms veidoja viņu ikdienu, caurauda sadzīvi, bija ārēji nemanāms un pats par sevi saprotams.

Vispirms Paci sazvērestība (1478.), tad sociālie un reliģiozie nemieri Florencē, 1494. g. revolūcija, Savonarolas bojāeja, no kura akadēmiķi gaidīja kristīgās pasaules renovāciju, Itālijas politiskās nozīmes krituma tuvošanās - tas viss pamazām lika platoniķu kustībai apsīkt. Platons sāka šķist kā „izaicinājuma skolotājs”, bet Aristotelis „kā netikumības skolotājs”.

Atsauces un piezīmes

  1. Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.

Literatūra

  • Kūle M., Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998. ISBN 9984171191
  • Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
  • Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
  • Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
  • Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.

  • James Hankins. The Myth of the Platonic Academy of Florence. // Renaissance Quarterly 44 (1991) pp. 429–475

Resursi internetā par šo tēmu