Heraldiskais kronis
Heraldiskais kronis jeb Ranga kronis (an. heraldic crown, vc. heraldische Rangkrone, Krone) – kopš XVI gs. heraldikā ieviesusies kroņu grafiskās atveides sistēma, kas feodālo rangu vai titulu ļāva nolasīt pēc tā ģerboni vainagojošā kroņa.
Ranga kronim ģerbonī jāparādās tieši virs vairoga, tam pieskaroties. Kompozīcijā var iesaistīt ķiveri, kas tādā gadījumā atrodas brīvi gaisā virs ranga kroņa, ko savukārt attēlo lielā izmērā. Neheraldisks ieviesums ir radies XVIII gs., kad sāka ķiveres arī pārsegt ar ranga kroni, lai piešķirtu ģerbonim vairāk greznības. Ķiveres, ja tās vispār kronē, pārsedz ar t.s. muižniecības kroni (trīs lapiņas un divi pērļu zariņi,; Vācijā sastopams arī muižniecības kronis ar pieciem pērļu zariņiem).
Ieviesās ģerboņos tikai sākot ar XVI gs. Sākotnēji, lai nošķirtu karalisko personu heraldiku no pārējās bruņniecības ģerboņiem. Kroņi tiek attēloti kā abstrakcijas, dekoratīvi veidoli, kādi dabā nav sastopami (izņemot Lielbritāniju, kur augstākās aristokrātijas kroņi, kas tiek izmantoti ceremonijās, izskatās gluži kā to attēli ģerboņu vainagojumos). Monarhu kroņi vairumā gadījumu tiek attēloti kā "pildīti" (galvai domāto atveri kronī aizpilda augstāka vai zemāka purpura samta cepure).
Rangu kroņu tabulas pilnībā pabeidza veidot tikai XIX gs. vidū, un īpašu nozīmi ieguva vācu zemēs, kur bija daudz mazu valstiņu, sarežģīti zemes kungu tituli un gradācijas. Personas rangu vajadzēja spēt nolasīt pēc ranga kroņa tās ģerbonī – vai tā bija valdoša vai nevaldoša dzimta, pirmdzimtais vai jaunākais dēls u.tml. Katras zemes heraldikā šīs tabulas atšķīrās, līdzīgi kā kārtu hierarhijas struktūra u.tml. Pastāv tikai nedaudzas pazīmes, kas ir kopējas visu zemju heraldikās.
Tomēr pat Vācijas rūpīgi strukturētajā heraldikā šie principi netika konsekventi ievēroti (piemēram, Šaumburgas-Lipes firsta ģerbonī lietots pēc ranga neatbilstošs hercoga kronis, Nīderlandes karaļa kronī nav tur paredzētās samta cepures, Monako firsta kronī ir nevis rangam atbilstošā prinča cepuri ietverošās trīs stīpas, bet gan piecas, kā karaļiem, savukārt Luksemburgas lielhercoga ģerbonī vispār nav samta cepures, kaut tieši lielhercogiem tāda bija paredzēta saskaņā ar XIX gs. heraldikas standartu). Tā kā katrs gadījums ir individuāls, un nevar paļauties, ka noteikumi konsekventi ievēroti.
Savukārt Francijā impērijas laikā Napoleons I saglabāja tikai vienu kroni – savu, – bet pārējai aristokrātijai rangu kroņi tika heraldikā nomainīti pret heraldiskajām cepurēm. Prinču cepures bija no melna samta ar vāverādas apmali un septiņām zelta strausa spalvām, hercogu cepures bija no melna samta ar sermuļādas apmali, grāfu cepurēm apmales bija no pretējas sermuļādas un cepurei bija piecas spalvas, baronu cepures vainagoja trīs spalvas, bet netitulētajai muižniecībai spalva bija vairs viena, bet cepurei zaļa apmale. Tika reglamentēts pat rangam atbilstošs agrafes izskats, ar kuru spalva tika piestiprināta pie cepures.
T.s. muižniecības kroņa ievietošana pilsētas ģerbonī vairumā gadījumu liecina par īpašu privilēģiju vai statusu, ko piešķīrusi augstāka vara (monarhs). XIX gs. mēģināja ieviest t.s. mūra kroņus pilsētu heraldikā, reglamentējot pilsētu nozīmīgumu (piemēram, Napoleons I pilsētas sadalīja trīs grupās, kurām pēc ranga mūra kronim bija septiņi, pieci un trīs dzeguļi, savukārt Vācijā galvaspilsētai mūra kronī pienācās pieci, bet pārējām pilsētām trīs dzeguļi).
Literatūra par šo tēmu
- Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0
