Stenboki
grāfi Stenboki (Grafen Stenbock, kr. графы Стенбокы), grāfi Stenboki-Fermori (Grafen Stenbock-Fermor, kr. графы Стенбок-Ферморы) - jau no XII gs. zināma zviedru bruņniecības dzimta Zviedrijas karalistē, Zviedru Vidzemē, tās atzars Krievijas impērijas Vidzemes guberņā un Iekškrievijā.
Dzimtas aizsācējs ir plašu zemju īpašnieks Smolandē Josse (Jösse Skytte). Dzimta izmira 1490. gadā, kad mira Gustavs Olavsons (Gustav Olofsson zu Toftaholm (Stenbock)). Gustava meita Anna bija precēta ar karaļa padomnieku Arvīdu Knutsonu (Arvid Knutsson) – viņu dēls Olavs Arvedsons (Olof Arvidsson) pieņēma mātes ģerboni, aizsākot Stenboku jauno līniju. 1650. gadā karaļa padomnieks Olavs saņēma brīvkunga titulu, bet gadu vēlāk kļuva par grāfu. 1752. gadā dzimta ierakstīta Igaunijas bruņniecības matrikulā.
Pulkvedis grāfs Johans Stenboks apprecējās ar pēdējo grāfu Fermoru dzimtas atvasi Sāru Eleonoru. Viņu dēlam Johanam Magnusam pēc vectēva nāves, lai Fermoru uzvārds nezustu, tika ļauts apvienot abu dzimtu uzvārdus un ģerboņus un kopš 1825. gada dēvēties par grāfu Stenboku–Fermoru. 1833. gadā dzimta ierakstīta Vidzemes muižniecības reģistrā.
No zināmiem dzimtas locekļiem pieminami: ievērojamais Zviedrijas diplomāts Gustavs Stenboks (?-1571); Zviedrijas karaļa Gustava Vasas sieva, karaliene konsorte Katrīna (Katharina Stenbock, 1535–1621); karavadonis, Zviedrijas valsts admirālis grāfs Gustavs Stenboks (Gustaf Otto Stenbock, 1614–1685); Zviedrijas feldmaršals Magnuss Stenboks (Magnus Stenbock, 1664-1717); rakstnieks, grāfs Aleksandrs Stenboks-Fermors (1902–1972, pseid. Peters Lorencs - Peter Lorenz); gleznotājs, grāfs Nils Stenboks-Fermors (1904–1969).
Mūsdienu Latvijas teritorijā dažādos laika posmos dzimtas valdījumā bijušas Nītaures, Annas (Annenhof), Mārcienas (Martzenhof), Kārtužu (Schöneck) u.c. muižas.
