Universitāte

No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 15. decembris, plkst. 12.39, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Universitātes Eiropā pēc 1300. gada.
Universitātes Eiropā viduslaikos.

Universitāte (no lat. universitas - "kopība"; angl. university, vāc. Universität, fr. université, kr. университет) - viduslaiku Eiropā universitātes augstākās izglītības skolas ar pašpārvaldi, kurās varēja studēt visas t.s. „septiņas brīvās mākslas“ (lat. septem artes liberals): gramatiku, retoriku, loģiku, aritmētiku, ģeometriju, mūziku, astronomiju. Pēc Romas sabrukuma izglītību uzturēja Baznīca klosteros, taču šīs skolas lielāko tiesu bija šauri specializētas. Tā kā prasības pēc izglītības kvalitāti pieauga, pieaugot sabiedrības sarežģītības pakāpei un attīstoties materiālajai civilizācijai, un jau XI gs. sāka pārņemt no musulmaņiem universālo augstskolu principu.

Termins universitas sākotnēji nozīmēja nevis apmācības universalitāti, bet kopību, organizāciju (paralēli corpus vai collegium) - apvienību, kas ietvēra ļaudis ar kopīgām interesēm un tiesisko statusu. Pat pilsētu iedzīvotāju kopums dažkārt tika dēvēts par "universitātēm" (universitas civium), arī ģildes, cehi. Universitāte kā izglītošanās centrs radās kā Baznīcas klosteru koledžām (kolēģijām), kas būtībā bija strukturētas kā mazi "subklosteri", domātas, lai papildus izglītotu noviciātu un sagatavotu kalpošanai, taču savas darbības specifikas dēļ pamazām iegūstot autonomiju. Daži no apmācītajiem vēlāk kļuva par valstsvīriem, jo valsts administrācijā tika rekrutēts klērs kā vienīgie lasīt un rakstīt pratēji, taču lielākā daļa specializējās tikai sholastikā. Tāda bija Kembridža vai Oksforda XIII gadsimtā. Agrīnās universitātes bija visai nestrukturizētas zinātņu vīru un studentu kopības, piemēram, Boloņā, Padujā, Monpeljē faktiski pastāvēja paralēli vairākas šādas mācību grupas - kolēģijas, - kas sevi uzskatīja par vienas "universitas" sastāvdaļām. Tikai XIV-XV gs. universitātes kā akadēmiskas zinātņu iestādes nodalījās no skolām (studium), nostiprinās kopīgs apzīmējums: "universitas scolarium et magistrorum". Uz šo laiku bija izkristalizējusies universitātes kā augstākā mācību iestādes koncepcija, tās bija ieguvušas virkni tiesību un privilēģiju:

  • studēt ne tikai septiņas brīvās mākslas, bet arī tiesības (civil- un kanoniskās), teoloģiju, medicīnu, ko īstenoja 4 fakultātēs: jaunākajā jeb sagatavošanas (septiņas brīvās mākslas) un vecākajās (medicīnas, juridiskajā un teoloģiskajā;
  • pasniedzēju tiesības uz daļu Baznīcas benefīciju, kas nodrošināja to iztiku;
  • ieguvušam zinātnisko grādu vienā skolā, tiesības pasniegt jebkurā citā universitātē bez papildus eksāmeniem (ius ubique docendi);
  • pasniedzēju tiesības izvēlēties, ja tāda situācija rodas, starp Baznīcas tiesu un laicīgo tiesu;
  • tiesības pieņemt savus statūtus, izdot iekšējās kārtības noteikumus, rīkojumus, noteikt mācībspēku atalgojumu, apmācības metodes un paņēmienus, disciplinārās normas, eksāmenu kārtību u.tt. Bija arī citas, lokālas privilēģijas katrai universitātei atsevišķi.

Vispārpieņemts kļuva arī apzīmējums studentes, kā dēvēja ne tikai skolniekus universitātēs, bet visus, kas "studē", t.i. velta sevi zinātnei - gan studentus, gan pasniedzējus. Universitāte kā "zinātņu ģilde" kas, līdzīgi kā amatnieku vai tirgotāju ģildes, centās nostiprināt savu korporativitāti, t.i. augstākās varas apstiprinātas tiesības uz kopīpašumu, vēlētām amatpersonām, pašu sastādītiem statūtiem, zīmogu, korporatīvo tiesu. Cīņa par to visu ilga gadsimtus.

XVI gs. lielākā daļa universitāšu nonāca jezuītu ietekmes sfērā. Studiju programma tika ievērojami reformēta, ieviests apgūstamo priekšmetu secīguma standarts, mācību plāni, eksāmeni utt. Studijas ilga aptuveni 12 gadus. Reformācijas laikā Anglijā, vācu zemēs, Skandināvijā u.c. izpostīja klosterus, bet garīdzniecības izglītošana tika izslēgta no universitāšu programmas (katoļu zemēs turpinājās). XVI-XVIII gs. Kembridžā un Oksfordā vairs neko nemācīja, un var teikt, ka šīm iestādēm ar akadēmisko izglītību vispār vairs nebija nekāda sakara. Tās bija tāds kā internāts turīgu ģimeņu atvasēm. Protams, pa laikam tur iemaldījās kāds dižs prāts, taču tie ja arī nodarbojās ar zinātni, tad Karaliskajā biedrībā, nevis universitātē, un ne pateicoties universitātei. Protestantu zemēs universitātes pamatuzdevums šajā laikā bija būt par internātu turīgās pilsonības un nobilitātes atvasēm, kur koledžas sienās četrus gadus šiem "nolaist tvaiku", netraucējot līdzpilsoņiem, un pēc tam ietu savu tēvu pēdās - protams, kā Kembridžas vai Oksfordas absolventi, nevis kā kaut kādi tur no ielas. Tā turpinājās līdz XVIII gadsimtam, kad sākās, un XIX gadsimtā pieņēmās spēkā šo labdzimušo jauniešu internātu transformācija pētnieciskās universitātes virzienā, kas bija kardināli jauns fenomens, no kura radās mūsdienu pētnieciskā universitāte kā universālu zināšanu augstskola.

Mācību metodikā nostiprinājās trīs pamatmetodes:

  1. Lectio - statūtos apstiprinātas programmas pilnīgs un sistemātisks izklāsts, kam paredzēts noteikts laiks ik dienu. Lekcijas tika iedalītas ordinārajās (obligātajās) un ekstraordinārajās (papildu), jo lieta tāda, ka viduslaikos studenti neklausījās kādas konkrētas zinātnes kursu (piemēram, filosofijas vai romiešu tiesību kurss), bet gan lekcijas par konkrētu grāmatu. Vienas grāmatas tika uzskatītas par priekš studenta svarīgākām un obligātām (ordinārām), bet citas - par ne tik nozīmīgām (ekstraordinārām). Atšķirības lekcijās noteica arī mācībspēku dalījumu ordinārajos un ekstraordinārajos. Ordinārie lekcijas lasīja no rīta (no saullēkta līdz aptuveni 9:00), jo tad studenti vēl ir mundri un atvērti, savukārt ekstraordinārie pasniedzēji lekcijas lasīja pievakarē (no 18:00 līdz 22:00). Lekcija ilga 1-2 stundas. Pirms katras lekcijas pasniedzējs nolasīja īsu ievadu, kurā iepazīstināja ar aplūkojamo darbu, veidu, kā tas tiks aplūkots un, protams, paslavēja sevi kā izcilu speciālistu šajā tēmā. Pamatuzdevums bija salīdzināt dažādus teksta variantus, izskaidrot. Studenti nedrīkstēja pārjautāt vai pieprasīt palēnināt stāstījumu. Katram klausītājam vajadzēja uz lekciju ierasties ar savu grāmatas eksemplāru, lai varētu ar tās saturu iepazīties nepastarpināti (grāmatas bija dārgas, tāpēc ļoti izplatīta bija grāmatu īre). Jau XIII gs. universitātēs sāka veidot rokrakstu bibliotēkas, kopēt manuskriptus, veidot paraugtekstus kā mācību materiālu. Auditorijas mūsdienu izpratnē vēl ilgi nebija - katrs pasniedzējs lasīja lekciju savai studentu grupai jebkurā tam noīrētā telpā vai pat savā dzīvoklī. Boloņas universitāte bija pirmā, kas lekcijām sāka iekārtot īpaši tam paredzētas telpas, bet kopš XIV gs. pilsētas sāka būvēt sabiedriskas celtnes, kur izvietot mācību telpas. Tad arī parādījās garie soli, paredzēti līdz 20 klausītājiem, kā arī uz paaugstinājuma esoša katedra zem baldahīna.
  2. Repetitio - skrupuloza konkrēta teksta aplūkošana no dažādiem viedokļiem, ņemot vērā visas iespējamās šaubas un iebildumus. Piemēram, Parīzes universitātē uzsvars tika likts uz visu tēmu skarošo avotu pārbaudi un to komentāru salīdzināšanu. Vācu universitātēs to relizēja kā pasniedzēja un studenta dialogu: pasniedzējs uzdeva jautājumus un pēc atbildēm sprieda par studenta zināšanu līmeni. Kā papildus forma bija spilgtāko izlasītā fragmentu analīzes atkārtošana un pat iemācīšanās no galvas.
  3. Disputatio - viens no izplatitākajiem mācīšanās veidiem, kam tika piešķirta liela nozīme. Tieši disputos tika apgūtas prasmes uzstāties, noformulēt savu domu, pamanīt pretrunas oponentu teiktajā, argumentēti aizstāvēt savu domu. Vispopulārākā te bija Abelāra piedāvātā metode pro et contra (par un pret), sic et non (jā un nē). Reizi divās nedēļās kāds no maģistriem uzstājās ar referātu par kādu pēc iespējas plašāku tēmu, kur noslēgumā nosauca tēzes un jautājumus, kam jākalpo par pamatu disputam, bet pēc tam turpmākās dienas studenti tam iesniedza savus viedokļus par un pret. Viens no interesantākajiem un populārākajiem disputiem bijis jaunākajā (sagatavošanas) fakultātē "par jebko" (disputatio de quodlibet). Tēmas bijušas visdažādākās, piemēram: pierādīt vai apgāzt Aristoteļa siloģismu "Visi cilvēki ir dzīvnieki. Sokrats ir cilvēks. Tātad Sokrats ir dzīvnieks"; vai var, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem, sastādīt sprediķi, kas aicinātu atcelt laicīgo varu?; vai divkauja vai turnīrs atbilst kanoniskajām tiesībām; vai vienā telpas punktā vienlaicīgi var būt vairāk par vienu eņģeli u.tml. Bija arī ne tik nopietnas tēmas (gan mulsinošas no mūsdienu morāles viedokļa), piemēram, par mīļākās uzticību priesterim (visai nopietni tika analizēta situācija: priesteris naktī ciemojas pie maiznieka meitas, taču spiests bēgt pa logu un paslēpties cūku kūtī kur, uz ienākušā maiznieka jautājumu "kas te ir?", atbildējis: "neviens, izņemot mūs"). Apzināti tika izkopts disputu stils: pamazām tika izskausts kategorisms apgalvojumos, rupjības, kliegšana, oponenta apvainošana (protams, gana bieži bija gadījumi, kad zinātņu vīri tā iekarsa, ka aizmirsās akadēmiskā cieņa un tas, ka loģika ir zinātniskāks arguments par tintes pudeli vai dūri).

Ne agrāk par 1215. gadu parādās zināšanu līmeni definējošas pakāpes: bakalaurs, maģistrs, doktors. Noklausījies visu mācību kursu, students kārtoja gala pārbaudījumu eksāmenu, kuru pieņēma maģistru grupa dekāna vadībā. Studentam nācās pierādīt, ka lasījis visas ordinārās un iepazinies ar neordinārajām grāmatām, piedalījies disputos (minimālais skaits bija seši: 3 pie sava maģistra, 3 universitātes mēroga), atspēkoja šaubas par centību un tikumību. Tad nāca lielais publiskais disputs, kurā nācās atbildēt uz pilnīgi visiem jautājumiem. Ja visas krustuguinis tika izturētas, absolvents saņēma pirmo bakalaura pakāpi. Tad divus gadus tam nācās asistēt maģistram, lai saņemtu "tiesības mācīt" (licentio docendi) un kļūtu par "licenciātu". Vēl pēc pusgada cītīga darba censonis kļuva par maģistru, universitātes aulā teica svinīgu runu bakalauriem un maģistriem, zvērēja akadēmisko zvērestu. Kad formalitātes bija nokārtotas un rituāli izpildīti, jaunizceptajam maģistram nācās rīkot dzīres visam universitātes mācībspēku kolektīvam. Ar to mācību ceļš bija beidzies un tālākais dzīves ceļš nu bija vairs atkarīgs no paša vēlmēm, interesēm un centības.

Literatūra par šo tēmu

  • Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2009. – 639 lpp. ISBN 978-9984-824-13-0
  • Stradiņš Jānis. Latvijas Universitātes veidošanās, tās devums Latvijai un pasaules zinātnei. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.2., 108.-131. lpp.
  • Olaf Pedersen. The First Universities. - Studium Generale and the Origins of University Education in Europe, Cambridge University Press, 1998, ISBN 0-521-59431-6
  • A History of the University in Europe. / Walter Ruegg (ed). - Cambridge University Press, Cambridge, 2005 (3 vols) ISBN 0-521-36107-9
  • Clyde W. Barrow. Universities and the Capitalist State: Corporate Liberalism and the Reconstruction of American Higher Education, 1894–1928. - University of Wisconsin Press, 1990, ISBN 0-299-12400-2
  • M. J. F. M. Hoenen, Jakob Hans Josef Schneider, Georg Wieland (Hrsg.). Philosophy and Learning. Universities in the Middle Ages. - Brill, Leiden, 1997, ISBN 90-04-10212-4
  • The heritage of European universities / Nuria Sanz, Sjur Bergan, eds. - 2nd edition (Council of Europe higher education series No. 7, 2007, 256 p. ISBN 978-92-871-6121-5
  • Schooling and Society: The Ordering and Reordering of Knowledge in the Western Middle Ages (Groningen Studies in Cultural Change, Vol. 6) - Peeters Publishers, 2004. ISBN 9042914106
  • A History of the University in Europe : Universities in the Middle Ages (Volume 1) / Hilde de Ridder-Symoens ed. - Cambridge University Press, 2003. ISBN 0521541131
  • A History of the University in Europe : Universities in Early Modern Europe (1500-1800) (Volume 2) / Eds. Hilde de Ridder-Symoens, Walter Ruegg - Cambridge University Press, 2003, 720 pp.
  • Paul F. Grendler. The universities of the Italian Renaissance. - JHU Press, 2002, 592 рр.
  • A history of Western educational ideas. / Denis Lawton, Peter Gordon eds. - Routledge, 2002, 249 pp.
  • The Beginnings of Western Science : The European Scientific Tradition in Philosophical, Religious, and Institutional Context, Prehistory to A.D. 1450. / David C. Lindberg ed. - University of Chicago Press, 2008, 488 рр.
  • Bill Readings. The University in Ruins. - Harvard University Press: Cambridge, MA, 1998
  • Seybolt, Robert Francis, trans. The Manuale Scholarium: An Original Account of Life in the Mediaeval University. - Cambridge: Harvard University Press, 1921.
  • Thorndike, Lynn, trans. and ed. University Records and Life in the Middle Ages. - New York: Columbia University Press, 1975. ISBN 0-393-09216-X
  • Rashdall, Hastings, rev. by F. M. Powicke, and A. B. Emden. The Universities of Europe in the Middle Ages. 3 vols. - Oxford: Clarendon Press, 1987. ISBN 0-19-821431-6
  • Colish Marcia L. Medieval Foundations of the Western Intellectual Tradition 400–1400. - Yale University Press: New Haven, CT, 1997. ISBN 0-300-07852-8
  • Peter Schreiner. Konstantinopel. Geschichte und Archäologie. - München, 2007, S. 114-117
  • Karl Griewank. Deutsche Studenten und Universitäten in der Revolution von 1848. - Böhlau, 1949
  • Jacques Derrida. Die unbedingte Universität. - Frankfurt am Main 2001, ISBN 3-518-12238-X
  • Karl Jaspers. Die Idee der Universität. - Berlin, New York 1980, ISBN 3-540-10071-7
  • Beate Krais. Wissenschaftskultur und Geschlechterordnung. Über die verborgenen Mechanismen männlicher Dominanz in der akademischen Welt. - Frankfurt am Main/New York, 2000, ISBN 3-593-36230-9
  • Rudolf Stichweh. Der frühmoderne Staat und die europäische Universität – Zur Interaktion von Politik und Erziehungssystem im Prozeß ihrer Ausdifferenzierung. - Frankfurt am Main, 1991
  • Wolfgang E.J. Weber. Geschichte der europäischen Universität. - Kohlhammer: Stuttgart, 2002, ISBN 3-17-016482-1
  • Franco Cardini, Mariaterese Fumagalli Beonio-Brocchieri (Hrsgg.). Universitäten im Mittelalter. Die Europäischen Stätten des Wissens. - München, 1991, ISBN 3-517-01272-6
  • Жорж Дюби. Трехчастная модель или представления средневекового общества о самом себе. - Языки русской культуры, Москва, 2000
  • Ричард Тарнас. Трансформация средневековой эпохи. / История Западного мышления. - Крон-Пресс, Москва, 1995
  • Абеляр П. История моих бедствий. - Москва,1959
  • Бахтин В. Школьная жизнь в Париже XII века // Средневековый быт. - Ленинград,1928
  • Бекштрем А.Т. Медицинский факультет в Монпелье до середины XIV века // Журнал Министерства народного просвещения. 1908. 9-10; 1909. 4.
  • Верже Ж. Прототипы ( История средневекового университета) // Вестник высшей школы. 1991, 10. С.100 - 108.
  • Возгрин В.Е. Копенгагенский университет и духовная культура Дании // Городская культура: средневековье и начало нового времени. - Ленинград, 1986
  • Вормс А. Болонский университет и римское право в средние века. - Москва, 1898. Т.4.
  • Добиаш-Рождественская О.А. Культура западноевропейского средневековья. - Москва, 1987
  • Документы по истории университетов Европы XII - XV вв. Учебное пособие. - Воронеж, 1973
  • Ивановский В.Н. Народное образование и университеты в средние века // Книга для чтения по истории средних веков. / Под ред П.Г. Виноградова. - Москва, 1898. Т.4.
  • Игнатович В. Болонский университет в средние века. - Спб., 1846
  • Игнатович В. История английских университетов. - Спб., 1861
  • Игнатович В. Немецкие университеты в развитии их исторической и современной жизни // Журнал Министерства народного просвещения. 1862. 10; 1863. 1,4-6.
  • Из истории университетов Европы XIII - XV вв. - Воронеж, 1984
  • Квастель С. Болонский университет в средние века // Сборник научных студенческих работ МГУ. - Москва, 1941. Вып. 19.
  • Козьменко Л. Парижский университет и его студенчество в XII - XIII вв. // Средневековье в эпизодах и лицах. - Москва, 1941
  • Кубланова Б.М. Как обучались в средневековом университете // Книга для чтения по истории средних веков. - Москва, 1951. Ч.1.
  • Ладыжец Н. Университеты Европы // Вестник высшей школы. 1991. 9. С.80 - 84.
  • Липатникова Г.И. К ранней истории факультета "свободных искусств" в Париже // Герценовские чтения. Вып. 24:сер. Ист. Науки. Ленинград, 1971
  • Мишед Л. Идея университета // Вестник высшей школы. 1991. 9. С.85 - 90.
  • Паульсен Ф. Германские университеты. - Спб., 1901
  • Пиков Г.Г. Средневековые европейские университеты. Вып.1. - Новосибирск, 1993
  • Пискорский В.К. Итальянские университеты. - Казань, 1910
  • Послушник и школяр, наставник и магистр. Средневековая педагогика в лицах и текстах. Учебное пособие. - Москва, 1996
  • Поэзия вагантов. - Москва, 1975
  • Предтеченский С.А. Парижский университет в средние века. - Казань,1901
  • Роуг В. Университет как явление средневековой культуры // Вестник высшей школы. 1991. 8. С.97 - 109.
  • Рутенбург В.И. Университеты итальянских коммун // Городская культура: средневековье и начало нового времени. - Ленинград, 1986
  • Сперанский Н.В. Очерки по истории народной школы в Западной Европе. - Москва, 1898
  • Средневековая Европа глазами современников и историков. Книга для чтения. Ч. 1 - 5. / Под ред. А. Л. Ястребицкой. - Москва, 1995
  • Суворов Н. Средневековые университеты. - Москва, 1898
  • Университеты Западной Европы. Средние века, Возрождение. Просвещение. - Иваново, 1990
  • Андреев А.Ю. Российские университеты XVIII – первой половины XIX века в контексте университетской истории Европы - Москва, 2009
  • Вишленкова Е.А., Галиуллина Р.Х., Ильина К.А. Русские профессора: университетская корпоративность или профессиональная солидарность. - Москва, 2012
  • Де Либера А. Средневековое мышление. - Москва, 2004
  • Ле Гофф Ж. Интеллектуалы в Средние века. - СПБ, 2003
  • Суворов Н.С. Средневековые университеты. - Москва, 1896 (2-е изд. Москва, 2012)

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Universitāte&oldid=67610"