Umaijadu dinastija

Umaijadi (الأمويون – al-ʾumawijūn vai أمية بنو – banū ʾumaija), novecojušā literatūrā arī Omeijādu dinastija – kalīfu dinastija t.s. Arābu kalifātā laikā no 662. līdz 750. gadam, un Pireneju pussalā (756-1031).

Dzimta nāca pie varas pēc tam, kad 661. gadā notika vietvalža Sīrijā Muāvijas armijas izšķirošā kauja ar kalīfa Hasana (الحسن ابن علي ابن أبي طالب‎‎, 624–670) karaspēku, kurā Muāvija guva pārliecinošu uzvaru. Hasans bija spiests atteikties no titula, bet cilšu vadoņi Kufā par kalīfu ievēlēja Muāviju.

Arābu kalifātā:

• Muāvija I (معاوية بن أبي سفيان‎, Muʿāwiyah ibn Abī Sufyān; 602-680);
• Jazīds I (يزيد بن معاوية بن أبي سفيان‎, Yazīd ibn Mu‘āwiya; 647-683)
• Muāvija II (683-684)
• Marvans I (684-685)
• Abdallahs ibn az-Zubairs (antikalīfs Mekā, 684-692)
• Abd al-Maliks (685-705)
• al-Valids I (705-715)
• Suleimans (715-717)
• Omārs II (717-720)
• Jazīds II (720-724)
• Hišams (724-743)
• al-Valids II (743-744)
• Jezīds III (744)
• Ibrahims (744)
• Marvans II (744-750)

750. gadā kalīfs cieta sakāvi pilsoņu karā, dinastija tika gāzta, un pie varas nāca Abāsīdu dinastija. Viens no izdzīvojušajiem, Abds ar-Rahmans (عبد الرحمن بن معاوية بن هشام بن عبد الملك, Abd ar-Rahman ibn Mu'awiya ibn Hisham ibn Abd al-Málik; 731-788) ar piekritējiem 756. gadā nonāca Pireneju pussalā, kur izveidoja Kordovas emirātu, aizsākot t.s. Spānijas Umaijadu dinastiju.