Reihsfīrera drošības dienests
Sicherheitsdienst des Reichsführers SS jeb SD - SS struktūrvienība, iekšējās drošības un izlūkošanas dienests, kura uzdevums bija "atklāt nacionālsociālistiskās idejas ienaidniekus". De jure dienests daļēji pakļāvās/sadarbojās ar Vilhelma Frika vadīto Iekšlietu ministriju un dublēja valsts slepenpolicijas funkcijas, taču praksē bija autonoms. Dienests izveidots 1934. gada martā, vadītājs Reinhards Heidrihs. Nodarbojās ar izmeklēšanu, informācijas vākšanu, apkopošanu, ekspertīžu veikšanu: opozīcijas organizācijas un indivīdi, to ietekme un darbība, sakari un kontakti, darbība utt. Tālāk materiāli tika nodoti gestapo, kas veica konkrētas izmeklēšanas, arestus. Formāli SD bija NSDAP informācijas dienests, pakļāvās partijas vadībai, konkrēti Rūdolfam Hesam un tā štāba vadītājam Martinam Bormanam.
SD aģentūru klasificēja 5 kategorijās:
- slepenie aģenti (Vertrauensleute)
- aģenti (Agenten)
- informatori (Zubringer)
- informatoru palīgi (Helfershelfer)
- neuzticamie (Unzuverlassige)
Par SD kartotēkas plašumu un aģentūras darbības vērienu liecina kaut vai tas, ka piemēram, anšlusa laikā Austrijā tika arestēti vairāk nekā 67 000 "reiha ienaidnieki".
Literatūra par šo tēmu
- Энциклопедия Третьего рейха. Москва, 1996. ISBN 5-320-00069-3 ISBN 5-87214-023-3
- Shlomo Aronson: Reinhard Heydrich und die Frühgeschichte von Gestapo und SD. Deutsche Verlags-Anstalt, Stuttgart 1971
- Günther Deschner: Reinhard Heydrich. Statthalter der totalen Macht. Ullstein, Frankfurt/M., Berlin 1987, ISBN 3548275591
- Michael Wildt (Hrsg. und Einleitung): Die Judenpolitik des SD 1935 bis 1938. Eine Dokumentation. R. Oldenbourg, München 1995, ISBN 3486645714
- Heinz Boberach (Hg.): Meldungen aus dem Reich: 1938-1945; die geheimen Lageberichte des Sicherheitsdienstes der SS, Herrsching 1984 (17 Bände)
- Michael Wildt (Hrsg.): Nachrichtendienst, politische Elite und Mordeinheit - Der Sicherheitsdienst des Reichsführers SS., Hamburger Edition 2003, ISBN 3-930908-84-0
- Wolfgang Benz: „Das Opfer als Täter? Die Lebensgeschichte des Erwin Goldmann“. In: Dachauer Hefte Nr. 10: Täter und Opfer, 1994.
