Strazdumuižas pamiers
Strazdumuižas pamiera līgums (vc. Waffenstillstand bei Strasdenhof, ig. Strasdenhofi vaherahuleping) - pēc Cēsu kaujām 1919. gada 3. jūlijā Johanam Teodoram fon Pilhau piederošajā Strazdumuižā (Strassenhof pie Juglas ezera) noslēgtais pamiers starp Igaunijas armijas virspavēlniecību no vienas puses un Latvijas zemessardzi (t.s. landesvēru) no otras puses, piedaloties Sabiedroto misiju pārstāvjiem.
Jau pirms tām, 28. jūnijā Niedras vadītā valdība atkārtoti Sabiedrotajiem piedāvāja atkāpties un nodot varu gāztā Ulmaņa kabineta rokās, ja Pagaidu valdībā tiks iekļauti arī nelatvieši. 29. jūnijā Latvijas zemessardzes štābu apmeklēja Francijas misijas vadītājs pulkvežleitnants Emanuels Diparkē (Emmanuel Du Parquet; 1869-1933) – Latvijas zemessardzes vadība piekrita piedāvātajiem pamiera noteikumiem, taču Igaunijas armijas pārstāvji tos noraidīja, jo plānots tika uzbrukums.
Sarunas organizēja Lielbritānijas politiskās misijas vadītājs Baltijā pulkvežleitnants Džordžs Talentss (Stephen George Tallents, 1884-1958). 1. jūlijā Talentss ieradās Strazdumuižā, uz kuru uzaicināja karojošo pušu pārstāvjus. Pats kopā ar ASV misijas vadītāja vietnieku pulkvedi Ernstu Dauliju (Ernst Dawley; 1886-1973) un Francijas misijas vadītāju pulkvedi Diparkē izstrādāja pamiera nosacījumu projektu.
Uzsākot sarunas, Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra) vadībai bija 2 pamatprasības: pārtraukt Igaunijas armijas īstenoto Ziemeļlatvijas okupāciju un kopīgiem spēkiem vērsties pret lieliniekiem austrumos (t.i. tās pašas prasības, kas tika izvirzītas pirms Cēsu kaujām). Tās tika noraidītas kā neapspriežamas, un sarunu tālākā gaita un rezultāts aptvēra pie varas esošā Pagaidu valdības Ministru Kabineta (t.s. Niedras valdības) atkāpšanos un Zemessardzes izformēšanu.
Sarunās piedalījās un vienošanos parakstīja: Latvijas zemessardzes (landesvēra) pārstāvis ģenerālmajors fon Timrots (Leo Emil Otto Max von Timroth; 1873-1943), kapteinis grāfs Dona Šlobitens (Heinrich Graf zu Dohna-Schlobitten; 1882-1944) un vācu Dzelzsdivīzijas pārstāvji majors fon Vesternhagens (von Westernhagen), 6. rezerves korpusa štāba pārstāvis hauptmanis fon Jagovs (Hans Georg von Jagow; 1880-1945), firsta Līvena vienības pārstāvis apakšpulkvedis Buņins (Бунин) un Latviešu atsevišķās brigādes pārstāvis praporščiks Aleksandrs Šūlmanis no vienas puses un Igaunijas armijas 3. divīzijas štāba priekšnieks pulkvežleitnants Nikolajs Rēks no otras puses.
Vienošanās tekstā bija 9 punkti, kas noteica, ka karadarbību jāpārtrauc 03.07.1919. plkst 12:00, visas valstsvāciešu vienības pamet Latviju un dodas uz Vāciju, saglabājot savus kara materiālus, zemessardzes vienībām jāatkāpjas uz Daugavas kreiso krastu - aiz līnijas Kaugurciems-Sloka-Dalbe-Iecava, - un jāatstāj Rīgu līdz 5. jūlija 18:00. T.s. Niedras valdība demisionēja, augstākā vara līdz brīdim, kad tiks izveidota jauna Pagaidu valdība, tika nodota sabiedroto pārstāvju rokās, kam pakļāvās vietējās komandantūras un karaspēka daļas.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 268. lpp. ISBN 9984-00-395-7
Resursi internetā par šo tēmu
- Sabiedroto militārās misijas paziņojums par pamiera noslēgšanu starp Igaunijas armiju un vācu karaspēku, kā arī amerikāņu un angļu virsnieku iecelšanu Rīgas gubernatoru amatos. 1919. gada 3. jūlijā, Rīgā
- Strazdu muižas pamiers. // Latvijas Atbrīvošanās kaŗa vēsture. - Rīga, 1938.
- Strazdumuižas pamiera līgums // Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture
- Jēkabsons Ē. Strazdumuižas pamiers 1919. gada 3. jūlijā un tā sekas: Lielbritānijas misijas vadītāja Talentsa redzējums. // LU žurnāls Vēsture, 2017/3
