Cunfte
Cunfte (vc. Zunft, kr. цех) jeb amats (vc. Amt, Ampt) - viena konkrēta amata biedru militāri saviesīga slēgta arodbrālība savstarpējai palīdzībai un sadarbībai, kopdzīves formu izkopšanai, savu biedru saimniecisko pozīciju atbalstīšanai, iekšējā tirgus aizsardzībai. Vispirms parādījās ap 10 gs. Itālijas pilsētās. Katrai cunftei bija savi statūti (šrāgas), sava pašpārvalde, sava simbolika (karogs, ģerbonis), tiesības uz savu izstrādājumu tirdzniecību savā pilsētā (šī aroda amatnieki no malas bez cunftes ziņas nevarēja konkrētajā pilsētā ne strādāt, ne tirgot savus izstrādājumus).
Cunftē ietilpa vienas profesijas pilntiesīgi cunftes meistari, kuriem drīkstēja piederēt darbnīcas un kas paši strādāja savā darbnīcā, vadot palīgus: zeļļus un mācekļus. Tikai meistariem bija tiesības piedalīties šrāgu izstrādē un vēlēt eltermani, kas pārstāvēja cunfti ģildē. Meistari vēlēja arī amata vecākos: eltermaņa piesēdētājus, kasieri, cunftes dzīru pārzini u.c. cunftes amatpersonas. Cunftu ietvaros valdīja stingra disciplīna un darba noteikumu reglamentācija. Par šrāgu pārkāpšanu draudēja naudas sods vai pat izslēgšana no cunftes - izslēgtajam kļūstot par bītnieku, kam atņēma tiesības nodarboties ar amatu pilsētas robežās. Mazinoties garīgo ģilžu nozīmei XIV gs., cunftes pārņēma svarīgākās ģilžu sociālās funkcijas savu nelaimē nonākušo biedru apgādi. Panīka līdz ar manufaktūru parādīšanos un lielražošanas elementu attīstību, līdz pilnībā likvidētas XIX gs. otrajā pusē praktiski visās Eiropas zemēs.
Rīgā pirmā zināmā ir zeltkaļu cunfte, kuras šrāgas tika apstiprinātas 1360. gadā. Vēlāk apstiprināja alus nesēju, kalēju, vadmalnieku, mucenieku, mūrnieku, maiznieku u.c. cunftu šrāgas. Krievijas impērijas Baltijas guberņās pēc 1866. gada likuma “Par amatniecības un rūpniecības brīvību” cunftes kļuva par brīvprātīgām organizācijām, kas vairs nevienam nevarēja liegt nodarboties ar amatniecību.
Skat. arī: amata lāde
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 186. lpp.
- Gilden und Zünfte. Kaufmännische und Gewerbliche Genossenschaften im frühen und hohen Mittelalter. / Berent Schwineköper (Hrsg.) - Thorbecke: Sigmaringen, 1985, ISBN 3-7995-6629-5
- Arnd Kluge. Die Zünfte. - Franz Steiner Verlag: Stuttgart, 2007, ISBN 978-3-515-09093-3
- Knut Schulz. Handwerk, Zünfte und Gewerbe. Mittelalter und Renaissance. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2010, ISBN 978-3-534-20590-5
Resursi internetā par šo tēmu
- Klišāns V. Livonijas pilsētas : Rīga
- Gailiša A. Amatniecības organizāciju karogi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā
- Zunftstädte // Historischen Lexikon der Schweiz
- Zunft - bam-portal.de
- Allgemeine Zunft-Ordnungen Für Samtliche, in denen Hochfürstlich-Baden-Badischen Landen angesessene Künstlere, Profeßionisten und Handwerkere
- Das Ende der Zünfte. Ein europäischer Vergleich. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002 ISBN 3-525-35167-4
- Karl Heinrich Rau. Ueber das Zunftwesen und die Folgen seiner Aufhebung. - Goeschen: Leipzig, 1816
- Stieda W., Mettig C. Schragen der Gilden und Aemter der Stadt Riga bis 1621. - Riga, 1896 (.pdf)
