Ģilde
Ģilde (no lejasvc. gilde - "maksājums, ziedojums"; an. guild, vc. Gilde, kr. гилдия) - pilsētas tirgotāju vai amatnieku garīgi militārāra apvienība Eiropā. Sīkāk iedalījās cunftēs.
Pirmās ziņas par ģilžu veidošanos nāk no 8. gs., un sākumā visām brālībām bija garīgs raksturs (par to liecina arī Rīgas senāko ģilžu nosaukumi: Svētā Krusta brālība, Svētā Gara brālība, Svētās Jaunavas brālība, Svētā Jāņa brālība u.tml.). Plašu izplatību piedzīvoja 11.-12. gs. Sākumā tās realizēja sadarbības formas, lai gūtu līdzekļus savu nespējnieku nodrošināšanai, vēlāk lai nodrošinātu ģildes locekļus politiski un saimnieciski. 15. gs. izveidojās par dominējošo saimnieciskās darbības formu. Ģildes rūpējās par savu biedru izpirkšanu no gūsta, kritušo apglabāšanu un viņu piederīgo atbalstīšanu, svētku un dzīru rīkošanu utt. Katrai ģildei bija savi statūti jeb šrāgas, kas reglamentēja biedru tiesības un pienākumus.
Livonijā ģildes sāka veidot 13. gs., kad 1211. gadā bīskaps Alberts izdeva ģilžu dibināšanas noteikumus. Sākotnēji apvienojoties visiem namniekiem bez profesiju atšķirību ievērošanas. 14. gs. Rīgas tirgotāji un amatnieki nošķīrās savās atsevišķās brālībās jeb kopģildēs: tirgotāji apvienojās Lielajā ģildē jeb Sv. Marijas brālībā, kas 1354. g. atdalījās no Sv. Gara brālības, samērā ilgi saglabāja savu garīgo raksturu. Ar laiku Lielajā ģildē līdzās tirgotājiem sāka uzņemt arī zeltkaļus un t. s. literātus juristus un teologus. Amatnieki un liģeri apvienojās Mazajā ģildē jeb Sv. Jāņa brālībā (šīs ģildes šrāgas pirmo reizi minētas 1352. gadā), un tās privilēģijas apstiprināja Rīgas arhibīskaps Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Mangdens 1452. gadā Salaspilī. Abu ģilžu priekšgalā atradās eltermaņi kopā ar t. s. vecajiem gados vecākajiem un cienījamākajiem ģildes locekļiem. Rīgas vēsturē sastopami vairāki abu minēto ģilžu konflikti. XV gs. asas domstarpības sākās alus darīšanas monopola jautājumā. Reizēm konfrontācija izcēlās starp ģildēm un Rīgas rāti. Livonijas ordeņa un Rīgas konfliktos Ordenis visbiežāk sev sabiedrotos meklēja tieši pie ģildēm kā pretspēkam rātei. Rīgas ģilžu nozīme pieauga reformācijas laikā XVI gs. pirmajā pusē. Šai laikā rāte arvien biežāk un regulārāk griezās pie ģildēm svarīgu un strīdīgu jautājumu lemšanā. Līdz XIX gs. abas ģildes lielā mērā kontrolēja Rīgas pilsētas tirdzniecību un amatniecību, piederība ģildei nozīmēja daudz augstāku sociālo statusu, plašākas tiesības un iespējas.
Krievijas impērijā no 1775. gada (Baltijas guberņu pilsētās no 1785. gada) par ģildām likumdošanā dēvēja tirgotāju kategorijas:
- III ģildes tirgotājs deklarēja savu kapitālu 1000-5000 rubļu robežās un tam bija ļauts nodarboties ar sīktirdzniecību: atvērt bodīti, traktieri, nodarboties ar amatniecību (sīkražošanu ar saviem meistariem un mācekļiem, kuru saražoto tirgoja paša veikaliņā);
- II ģildes tirgotājs deklarēja savu kapitālu 5000-10000 rubļu robežās, drīkstēja nodarboties ar vairumtirdzniecību, iegādāties mazu rūpnīciņu vai upes kuģus, nebija pakļauts miesas sodiem un rekrutēšanai;
- I ģildes tirgotājs deklarēja savu kapitālu 10000-50000 rubļu robežās, drīkstēja tirgoties gan impērijas robežās, gan aiz tām, iegādāties jūras kuģus, bankas, raktuves, celt fabrikas, pirkt dzimtcilvēkus (līdz 1860. g.), nebija pakļauts miesas sodiem un rekrutēšanai. Varēja pretendēt uz godājamā pilsoņa statusu.
Pēc 1863. gada - 2 kategoriju ģildēs. Katrs tirgotājs maksāja valsts kasē kā nodokli 1% (kas vēlāk pieauga līdz 5%, bet kopš 1824. gada fiksēta summa) no kapitāla valsts kasē.
Ārpus ģildēm bija t.s. kauna amatu veicēji.
Skat. arī: Rīgas Melngalvju biedrība, tirdzniecība viduslaikos
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 185.-186. lpp.
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 70.-71. lpp.
- Sheilagh Ogilvie. Institutions and European Trade. Merchant Guilds, 1000–1800. - Cambridge University Press, 2011
- Gilden und Zünfte. Kaufmännische und Gewerbliche Genossenschaften im frühen und hohen Mittelalter. / Berent Schwineköper (Hrsg.) - Thorbecke: Sigmaringen, 1985, ISBN 3-7995-6629-5
